Meža nozare 
Latvija šogad pirmajā pusgadā eksportēja meža produkciju 1,11 miljarda eiro vērtībā, kas ir par 4,9% vairāk nekā attiecīgajā laikā 2016. gadā. Koksne un tās izstrādājumi 2017. gada pirmajā pusgadā eksportēti 947,098 miljonu eiro apmērā, kas ir par 4,3% vairāk nekā gadu iepriekš un veidoja 85,3% (pirms gada – 85,8%) no kopējā meža produkcijas eksporta.
Ir pamats ambīcijām un augšanai
Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors 21.08.2018Komentējot šā gada rezultātus, jāskatās eksporta rādītāji. Ja nemaldos, tie ir labāki nekā pērn attiecīgajā periodā. Rezultāts ir labs. Par to liecina Latvijas Kokrūpnieku federācijas biedru darbības rādītāji, taču jaunākie oficiālās statistikas dati par visu nozari vēl nav pieejami.
Šis gads ir labs ne tikai kokrūpniekiem, bet arī citos meža nozares sektoros, tostarp meža īpašniekiem, kuri piedzīvo netipiski augstas cenas pilnīgi visiem baļķu sortimentiem. Tikmēr, piemēram, taras ražotājiem un mietu ražotājiem ir grūtības ar izejmateriālu pieejamību. Ļoti augstās papīrmalkas cenas dēļ meža īpašnieki nenošķiro sortimentu, bet visu pārdod papīrmalkā un tādā veidā samazina resursu pieejamību sīkbaļķu pārstrādātājiem, tajā skaitā taras ražotājiem. Līdz ar to taras ražotājiem, no vienas puses, situācija gala tirgos ir laba, no otras puses - iegūt izejmateriālu ir ļoti grūti. Līdzīgi ir arī mietu ražotājiem - tirgi labi, bet izejmateriāls ir iegūstams grūti, jo par to ir jāmaksā neadekvāti augsta cena, lai meža īpašnieku motivētu šķirot sortimentu vērtīgākajā un mazāk vērtīgākajā nevis visu produkciju pārdot papīrmalkā.
No gala produktu tirgus skatu punkta apaļkoku cenas joprojām ir neadekvāti augstas, lai gan apaļkoku cenām nav pamats būt tik augstām, kādas tās ir patlaban - tām ir pamats samazināties. Līdzīgi ir arī neadekvāti augstajām papīrmalkas cenām, kas sasniegušas maksimumu.
Augstajām cenām ir divi iemesli. Papīrmalkas cenu kāpumu Baltijā veicinājis tas, ka Skandināvijas celulozes rūpniecība, lai tās vietējie piegādātāji būtu spiesti nepalielināt sava sortimenta esošās cenas, visu savu papildus vajadzīgo materiālu iegādājas ārvalstu tirgos. Tamdēļ par vērtīgākajiem kokmateriāliem ir jāmaksā vēl vairāk nekā par papīrmalku nolūkā motivēt mežu īpašniekus šķirot sortimentu nevis visu produkciju nepārdotu papīrmalkā. Papīrmalkas cenu kāpums izraisījis cenu kāpumu visam "baļķim". Otrs iemesls augstajām apaļkoku cenām ir lietainie apstākļi pagājušajā gadā, kad pērn novembrī un decembrī, kā arī šogad janvārī bija absolūtākais resursu deficīts un 80% ražotāju izjuta resursu trūkumu un bija spiesti tā vai savādāk samazināt ražošanas apmērus. Protams, ka liela bada laikā cenas uzkāpj augšā un tās nolaist lejā ir ļoti grūti. Pieradināt piegādātāju pie augstām cenām ir ļoti viegli, bet nolaist tās lejā ir ļoti grūti. Ja viens piegādātājs arī nolaiž cenu zemāku, tad citi to nedara.
Runājot par gala produktu tirgiem, ņemot vērā, ka vismaz 50% no koksnes produktiem tiek realizēti būvniecības tirgos, un aktīvās būvniecības sezonas beigas cerēt uz būvmateriālu cenu kāpumu nav pamata. Jautājums, par cik tās samazināsies. Tas ir tikai loģiski, ja kaut kādā veidā šī tendence atspoguļotos arī izejmateriālu tirgū. Taču, vai tas tā notiks, to mēs redzēsim.
Izaicinājumi nozarei saglabājas klasiskie - lēnām turpinām attīstīties, augt. Ambīcijas un pamats augt mums ir. Patlaban svarīgi aizvien vairāk un intensīvāk veikt attīstībā. Šajā kontekstā ir svarīga arī valsts politika, lai neliktu ražotājiem tērēt naudu tur, kur to nevajag darīt. Naudas ir tik, cik ir un tajā brīdī, ja ražotājs finanšu līdzekļus pārtērē mākslīgi paaugstinātajā obligātā iepirkuma komponentes (OIK) elektrības sadaļā, tad... Pieminu to tāpēc, ka 10% no visa elektrības patēriņa valstī veido tieši kokrūpniecība. Ik gadu kokrūpniecībā pārspīlēta OIK dēļ mēs bijām pazaudējuši apmēram 20 miljonus eiro, kurus varējām ieguldīt iekārtās. Arī tad, ja gribi celt jaunu ražotni vai attīstīt esošo, tad kabeļa izbūve lielā mērā jāveic no saviem investīciju resursiem. Tas prasa milzīgas naudas, bet tās nav produktīvās investīcijas no ražošanas viedokļa - tās nerada produktus un darba vietas, bet nepieciešamas, lai darbinātu rūpnīcu. Tā ir lieta, ko Latvijas valstī jāsakārto, lai ražotāji nebūtu spiesti tērēt naudu tur, kur to nevajadzētu, bet, lai ražotāji būtu motivēti tērēt naudu jaunu iekārtu un tehnoloģiju iegādē, lai varētu radīt jaunus produktus.
