Eksportā jau prognozēta lejupslīde
Latvijas eksportā pirmajā pusgadā preču eksporta vērtība bija par 4,5% mazāka nekā attiecīgajā laika periodā pērn. Eksperti jau pagājušajā gadā prognozēja, ka šogad eksportam neklāsies viegli un noturēt tikpat augstu eksporta vērtību kā 2022.gadā būs sarežģīti.
Latvijas Bankas ekonomists Matīss Mirošņikovs norāda, ka Eiropā, kas ir Latvijas svarīgākā tirdzniecības partnere, augstā inflācija mazina pirktspēju. Lai bremzētu inflāciju, Eiropas Centrālā banka (ECB) ceļ procentu likmes, tam savukārt slāpējot ekonomisko aktivitāti. “Šis gads kopumā, protams, izskatīsies daudz vājāks par 2022.gadu, tomēr daļēji iepriekšējo gadu varētu uzskatīt par izņēmumu augsto cenu, kara izraisīto pārmaiņu un pieprasījuma atgūšanās dēļ,” atzīst ekonomists.
Arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Kaspars Rožkalns norāda, ka eksporta apjomu samazināšanās pamatā ir saistīta ar to, ka 70% no visa Latvijas eksporta apjoma ir uz Eiropas ekonomiskās zonas valstīm un, ja sāk stagnēt šie tirgi, tad arī Latvijas eksporta apjomi sarūk.
“Redzam, ka pagājušā gada inflācija un tai sekojošā dzīves dārdzība ietekmē Latvijas būtiskākās eksporta nozares, kas ir kokrūpniecība, būvniecība un būvmateriāli. Daļa no eksportētājiem pārslēdzas uz citiem tirgiem, bet kopumā tas ir diezgan sarežģīti, jo visas Eiropas ekonomiskās zonas valstis ir saistītas un arī ļoti ietekmētas ar ECB lēmumiem un EURIBOR likmju kāpumu. Tas nozīmē, ka nauda paliek dārgāka, kredīti paliek dārgāki un attīstība sāk bremzēties,” skaidro Rožkalns, gan piebilstot, ka šobrīd izskatās, ka eksporta apjomi lielākoties samazinās uz cenu rēķina, ne uz fizisko apjomu rēķina, kas ir cerīgi.
Mirošņikovs atzīmē, ka salīdzinoši veiksmīgi turpina darboties pārtikas nozare, tostarp izteikti pieaudzis alkoholisko dzērienu eksports. “Pārtikas produktu gadījumā lielu lomu spēlē augstas cenas, piemēram, labībai, situācijai Ukrainas graudu eksportā tikai palielinot neskaidrību globālajā tirgū. Pieprasījums pēc pārtikas produktiem būtiski nemazinās arī recesijas laikā, tādējādi šī nozare ir stabilāka arī no ekonomiskā cikla viedokļa,” norāda Latvijas Bankas ekonomists, skaidrojot, ka savukārt alkohola eksportā daudz no tā ir reeksports uz Krieviju, bieži tādiem dzērieniem, kurus Latvijā pat nav iespējams saražot teorētiski, piemēram, šampanieti.
Vāji rezultāti līdzšinējam eksporta flagmanim - kokrūpniecībai
Eksporta tirgos pavisam vāji klājas kokrūpniecībai, kas gadiem ir bijusi viena no Latvijas lielākajām eksporta nozarēm. Pagājušajā gadā Latvijas meža produkcijas eksporta vērtība pārsniedza četrus miljardus eiro, kas ir vēsturiski augstākais rādītājs, savukārt šogad pirmajā pusgadā meža nozares produkcija eksportēta 1,757 miljardu eiro vērtībā, kas ir par 20,6% mazāk nekā 2022.gada attiecīgajā periodā.
Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss skaidro, ka nozares eksports sarūk, jo cenas ir zemākas, līdz ar to ražošanas apjomi ir mazāki, kā arī Latvijas kokrūpnieki vairs nepārstrādā izejvielas no agresorvalstīm. “Eiropā gandrīz vienīgais būvmateriāls, par kuru tiek ziņots, ka ir noticis reāls cenu kritums, ir kokmateriāls. Ņemot vērā, ka vairāk nekā puse no visiem koksnes produktiem, ko saražojam un eksportējam, aiziet būvniecības tirgū, tad tas liecina, ka cenai ir diezgan liela ietekme,” saka Klauss.
Tāpat kokrūpniecības eksports samazinās arī fiziskos apjomos. Federācijas viceprezidents norāda, ka Latvijā saražo mazāk kokmateriālu, jo tirgus situācija ir nelabvēlīgāka un nereti ir izdevīgāk neražot kā strādāt ar pilnu jaudu. Turklāt nav arī to izejmateriālu, kas iepriekš nāca no agresorvalstīm.
“Šogad nav importēta ne kapeika no Krievijas un Baltkrievijas izejmateriāla. Mēs līdz tam Krievijā un Baltkrievijā pirkām apmēram vienu miljonu kubikmetru dēļu, kurus tālāk Latvijā pārstrādājām dziļākas pārstrādes produktos vai veicām tālāku apstrādi, kā, piemēram, žāvēšana, ēvelēšana vai profilēšana, un tad eksportējām. Šī apjoma šobrīd nav. Ja paraugās uz dēļu eksporta apjomu, tad ir redzams milzīgs kritums kubikmetros,” stāsta Klauss. Viņš uzsver, ka piemērot sankcijas Krievijas un Baltkrievijas koksnes produktu ražotājiem bija pareizs lēmums, neskatoties uz to, ka vairāki ražotāji Latvijā no tā ir zaudējuši būtiskus biznesa segmentus. “Koksnes produkti, protams, nevarēja mēroties ar minerālu un naftas produktu eksportu no agresorvalstīm, bet tāpat bija nozīmīgs ienākuma avots, it īpaši Baltkrievijai. Nevajag mums finansēt ienaidniekus šajā zemiskajā karā!” saka Klauss.
Viņš prognozēs par iespējamo eksporta atgūšanos ir izvairīgs, taču ar pārliecību uzsver, ka tas nebūs šis gads. “Godīgi sakot, kopš 2017.gada mums nozarē katru gadu ir kāds "force majeure". Protams, salīdzinot ar tādu "force majeure", kāds šobrīd ir karš Ukrainā, visi iepriekšējie var iet atpūsties. Ir bail, ka kaut kas pilnīgi negaidīts notiks, tādēļ neko neteikšu par nākamo gadu. Līdz šī gada beigām, visticamāk, mēs stagnēsim, jo nav milzīgu cerību, ka tirgus uzlabosies,” atzīst Klauss. Viņš uzsver, ka šobrīd visi ķēdes dalībnieki - ražotāji, vairumtirgotāji, mazumtirgotāji - baidās, jo pēdējā pusgadā tā ir bijis, ka viss, ko tu saražo šodien, rīt ir kļuvis lētāks.
Klauss gan arī atzīmē, ka kokrūpniecības uzņēmumi ir guvuši mācību no iepriekš piedzīvotajām krīzēm un pašreiz tirgū notiekošajam ir labāk sagatavoti. “Uzņēmumu individuālā gatavība ir ļoti dažāda, bet kopumā kokrūpniecība kā sektors ir diezgan pamatīgi spējis kopš iepriekšējās finanšu krīzes nomainīt savu kapitāla struktūru. Mums ir salīdzinoši nelieli banku aizņēmumi pret savu biznesu, pamatlīdzekļiem un pašu kapitālu. Tas būtiski samazina riskus, ka kāds no ārpuses var tevi raustīt, kā tas bija 2008.gadā no banku sektora puses. Tajā pašā laikā tā sauktie tauki, uzkrājumi un rezerves nebaltām dienām ēdas diezgan ātri,” saka Klauss.
Ja Eiropa stagnē, ir jāmeklē jauni tirgi
Eksporta tirgos Latvijas uzņēmumi ļoti aktīvi meklē jaunas iespējas, un pieprasījums pēc atbalsta eksporta aktivitātēm ir milzīgs. “Mums ir eksporta programma, kas garantē uzņēmumiem līdzfinansējumu dažādām eksporta aktivitātēm līdz 80%, un pēdējo mēnešu laikā, kad programma bija aktīva, uzņēmumi iesniedza aktivitātes par tādu apjomu, kādu mēs izsniedzām iepriekšējā gadā kopumā. Tas nozīmē, ka ļoti aktīvi tiek izmantotas visas iespējas, gan izstādes, gan tirdzniecības misijas, gan "online" platformas,” norāda Rožkalns.
Eksporta veicināšanā LIAA arī ņem vērā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācijas, kas saka, ka eksporta atbalstu jāsniedz pamatā ārpus Eiropas ekonomiskās zonas. “Eiropas tirgū var atbalstīt jaunus uzņēmumus, bet tos, kuri ir pieredzējuši, tos vairs nav vērts atbalstīt, bet ir jāmēģina iet jaunos tirgos. Viens no tirgiem ir Saūda Arābija, arī Āfrikas valstis, kā Gana un Benina. Arī Portugāle, kas it kā ir Eiropā, bet mums ir maz zināms tirgus. Esam tur veduši savus eksportētājus un centušies atrast jaunus noieta tirgus,” stāsta LIAA vadītājs.
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure norāda, ka Latvijas mazajā tirgū eksports ir ļoti svarīgs virziens. “Mājas tirgū izaugsmes nav, jo mēs varam apēst tik, cik varam apēst, tādēļ attīstības iespējas ir ierobežotas. Pārtikas ražotāji nepārtraukti cenšas ielauzties jaunos eksporta tirgos, bet tur mūs ar atplestām rokām neviens negaida. Bez šaubām, jebkura valsts likuma ietvaros cenšas aizsargāt savu tirgu, un to mēs jūtam, kad mēģinām iekarot jaunus tirgus,” stāsta Šure.
Pēc viņas teiktā, lai iekarotu jaunu eksporta tirgu, ļoti optimistiskā variantā tas prasa vismaz pusgadu, bet reāli tam nepieciešami vidēji divi gadi. “Ir jāvērtē paraugi, jātestē un jāizpēta jaunais tirgus, jo katram tirgum ir savas īpatnības. Tā vienkārši ar savu produktu mēs nevaram iespiesties, piemēram, dienvidvalstīs, jo viņiem ir savas prasības produktiem un ne tikai prasības, bet arī garšas īpatnības,” norāda LPUF vadītāja.
Arī Klauss atzīst, ka, protams, kokrūpnieki meklē jaunus tirgus, taču esošos tirgus tā vienkārši aizvietot nav iespējams. “Ja saskaita valstis, uz kurām esam aizveduši kaut vienu konteineru Latvijā ražotās koksnes produkcijas, tad tās ir pāri par 100 pasaules valstīm. Protams, nevar salīdzināt tās ar Lielbritāniju, jo tas mūsu ražotājiem ir lielākais tirgus, kas aizņem nedaudz mazāk kā piektdaļu kopējā noieta, taču kopumā esam plaši pasaulē aizgājuši,” norāda Klauss. Viņš gan arī piebilst, ka nav pamata domāt, ka Latvijas kokrūpnieki varētu strauji nomainīt Lielbritāniju, piemēram, pret Austrāliju. “Tas nav iespējams, jo tirdzniecības ķēdes, loģistika, partnerība un sadarbība ir veidota gadiem un nav iespējams tā brīvi mētāties,” atzīst federācijas vadītājs.
No eksportētāju kartes agresorvalstis nav pazudušas
Neskatoties uz sankcijām, riskiem un ētisko pusi, Latvijas uzņēmumu eksports uz Krieviju un Baltkrieviju ir stabils, pat ar pieaugošu tendenci. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka preču eksports uz Krieviju šogad jūnijā pieauga par 7%, kamēr preču eksports uz Baltkrieviju uzrādīja pieaugumu par 16,1% salīdzinājumā ar maiju. Tāpat ir pieaudzis eksports uz Krievijai tuvākajām valstīm - Kazahstānu, Armēniju, Kirgizstānu un citām -, kas liek uzdot jautājumus, vai šīs valstis ir preču galamērķis jeb tikai starpposms.
LIAA direktors norāda, ka jau kādu laiku ir slēgtas LIAA pārstāvniecības gan Krievijā, gan Baltkrievijā un LIAA neveic nekādas eksporta veicināšanas aktivitātes ne vienā, ne otrā tirgū. “Sākotnēji bija milzīgs pieprasījums pēc pārorientācijas uz citiem tirgiem, un lielākajai daļai uzņēmumu, kas to vēlējās, ir izdevies atrast iespējas,” saka Rožkalns, gan atzīstot, ka joprojām ir diezgan liels uzņēmumu skaits - ap 200 -, kas kaut ko eksportē uz Krieviju. “Turpināt eksportēt uz sankcijām pakļautajām valstīm ir ļoti augsta riska darījums. Ja visas kārtis ir liktas tikai uz Krievijas tirgu, tad, protams, tas ir diezgan tuvredzīgi,” norāda Rožkalns.
Tāpat LIAA nekādā veidā neatbalsta eksporta aktivitātes Krievijai tuvajās valstīs. “Saistībā ar Krievijai tuvajām valstīm, piemēram, Kazahstānu, Armēniju vai vēl dažām citām valstīm, mēs redzam, kur eksporta apjoms ir pamatīgi pieaudzis, bet potenciāli tur varētu veidoties reeksporta risks, proti, no tām valstīm preces tālāk tiek pārdotas Krievijā. Visticamāk, arī tur agri vai vēlu uzņēmumus skars sankcijas. Tos uzņēmumus, kas interesējās par šāda veida darījumiem, mēs neatbalstām un saprotam, ka šāds risinājums ir īstermiņa pasākums,” saka LIAA vadītājs.
Arī LPUF vadītāja norāda, ka daži atbildīgi uzņēmumi kā ar nazi nogrieza eksportu uz Krieviju un Baltkrieviju jau ar pirmajām kara dienām un nekavējoties iesaistījās palīdzības sniegšanā Ukrainai. “To mēs turpinām darīt. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka pārorientēšanās uz citiem tirgiem aizņem laiku, enerģiju un investīcijas. Tas nav ātrs process. Tās iestrādnes, kas veiktas iepriekš, prasa laiku, bet domājams, ka jau šogad un nākamgad eksporta pārorientēšanās rezultāti būs labāk redzami,” saka Šure.
Vienlaikus viņa atzīst, ka arī izejvielu importa no Krievijas aizstāšana uzņēmumiem bija izaicinoša. “No Krievijas mums bija ļoti daudz izejvielu, iepakojuma materiāls un tā aizstāšana bija ļoti izaicinoša, jo vajadzēja atrast jaunus piegādātājus rietumu pusē. Arī tās bija izmaksas un iemesls pārtikas sadārdzinājumam, kas bija sāpīgs jebkuram uzņēmumam,” saka Šure.
Zemo izmaksu konkurētspējas priekšrocību laiks ir beidzies
Ekonomisti prognozē, ka eksportā situācija uzlabosies pakāpeniski, līdz ar patērētāju pirktspējas un pārliecības atgriešanos, kas visdrīzāk nostiprināsies nākamā gada vidū. LIAA vadītājs norāda, ka eksportam šis gads būs smags, nākamā gada pavasaris būs cerīgāks un jau jūtamus statistikas datus par eksporta pieaugumu mēs varētu redzēt nākamā gada rudenī.
Rožkalns atzīst, ka eksporta atgūšanās lielā mērā būs saistīta ar to, kā mums kā valstij veiksies ar ekonomisko transformāciju. “Proti, ja kādreiz pirms inflācijas lēciena mūsu eksports daudzās nozarēs turējās uz tā, ka mūsu algas ir zemākas un elektroenerģijas izmaksas ir zemākas, kas bija mūsu konkurētspējīgā priekšrocība, tad tā tagad vairs nav realitāte. Jaunā realitāte būs, visticamāk, saistīta ar to, cik ātri mēs spēsim digitalizēt un automatizēt daļu no rūpniecības, kas radīs jaunu pievienoto vērtību,” saka Rožkalns.
Tie uzņēmumi, kas savu eksportspēju balstīja uz zemajām izmaksām, šobrīd ir zaudējuši daļu no konkurētspējas. Savukārt tie, kuriem konkurētspējas priekšrocība bija veidota uz kādu specifiku, tehnoloģiju vai augstu pievienoto vērtību, īpašas izmaiņas nejūt. “Protams, ka inflācijas lēciens, kas mums bija par kārtu augstāks, ir saasinājis konkurenci, jo kapitālisms strādā visur vienādi - izdzīvo tas, kurš spēj mainīties un šīs izmaiņas ieviest ātrāk. Mūsu konkurētspējas priekšrocība pār citiem lielajiem eksportētājiem vēl joprojām ir tā, ka mēs esam mazi un spējam ātrāk rīkoties,” saka LIAA vadītājs.
Arī Latvijas Bankas ekonomists Mirošņikovs atzīst, ka augošās izmaksas ir sadārdzinājušas Latvijas preču iegādi citās valstīs. “Tomēr, skatoties no otras puses, Latvijas preču eksporta tirgus daļa pasaules importā nav mazinājusies. Protams, ka cenu konkurētspēja šajā situācijā kļuvusi vājāka, kaut gan Baltijā Latvija salīdzinoši zaudējusi vismazāk. Un tādā gadījumā arī jājautā, vai vienmēr esam konkurējuši tikai ar zemāku cenu, kas ne vienmēr ir taisnība,” saka Latvijas Bankas ekonomists. Viņš uzsver, ka nākotnē Latvijas eksportētājiem ir jāvirzās prom no domas par to, ka esam zemu izmaksu valsts, vairāk pievēršot uzmanību augstākas pievienotās vērtības sektoriem.
Citāti:
“Ja visas kārtis ir liktas tikai uz Krievijas tirgu, tad, protams, tas ir diezgan tuvredzīgi”
Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktors Kaspars Rožkalns
“Šogad nav importēta ne kapeika no Krievijas un Baltkrievijas izejmateriāla”
Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss
“Eksporta tirgos mūs ar atplestām rokām neviens negaida”
Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure