Personāla izmaksas šobrīd ir lielākais izaicinājums ēdināšanas nozarei - gan pieejamības, gan izmaksu ziņā. Vienlaikus līdz ar algu pieaugumu nāk arī nodokļu slogs, kas tieši saistīts ar darbaspēku. Tas šobrīd ir galvenais izaicinājums. Ēdināšanas nozare būtībā ir gan pakalpojumu, gan ražošanas nozare vienlaikus. Mums ir gan ražošanas izmaksas, gan klasiskas pakalpojumu sniedzēja izmaksas. Kā tipiskam pakalpojumu uzņēmumam mums ir ļoti liels darbinieku skaits - nepieciešami cilvēki, kas sagaida viesus, apkalpo, uztur tīrību, rūpējas par vidi. Un tad ir ražošanas daļa - virtuve, kur arī nepieciešams ievērojams darbinieku skaits. Taču atšķirībā no daudzām citām pakalpojumu nozarēm mums ir arī ļoti augsta preču pašizmaksa. Tātad, gan augstas personāla izmaksas, gan augsta produktu pašizmaksa. Tieši tāpēc ēdināšanas nozare ir nedaudz citāda, un tāpēc arī bijuši centieni rosināt pārskatīt nodokļu politiku šajā nozarē. Vienlaikus daļēji var teikt, ka ēdināšanas nozare apgrozījuma ziņā ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī. Vismaz mēs, un, domāju, arī vairums nozares spēlētāju kopumā esam atpakaļ tur, kur bijām pirms pandēmijas. Taču, ja runājam par nozares "veselību", tad noteikti nē - tur mēs neesam atgriezušies, un, manuprāt, tuvākajā laikā arī nevarēsim.