Nozare saprot un atbalsta vajadzību stiprināt valsts drošību, bet lēmums par solidaritātes iemaksu piemērošanu banku sektoram nav solidārs lēmums, jo attiecināts uz vienu nozari, un ir ietīts apšaubāma veida kreditēšanas veicināšanas un pagātnes rīcību, konkrēti - aktīvākas finansēšanas iepriekšējos gados - sodīšanas formā. Paradokss ir tāds, ka tās bankas, un starp tām ir arī "Swedbank", kas līdz šim kreditēšanu audzēja un līdz ar to kurām ir lielāki portfeļi, tagad provizoriski maksās arī lielāku nodokli. Teorētiski bankām ir iespēja arī šo nodokli nemaksāt vai samazināt solidaritātes maksājumus ar atlaides mehānismu, palielinot kreditēšanu. Taču, piemēram, "Swedbank" kā vienai no lielākajām bankām, tas ir faktiski nesasniedzams, jo mēs runājam par kreditēšanas pieauguma tempiem, kādi nav redzēti kopš globālās finanšu krīzes 2008. un 2009.gadā. Ja kādam mazākam tirgus spēlētājam, kurš tagad tikai veido savu kreditēšanas portfeli, tas ir iespējams, tad lielajām bankām, kuru kredītportfeļi ir mērāmi miljardos eiro un būtisku apmēru veido ikgadējā amortizācija, ir cita situācija, ņemot vērā gan pieprasījumu pēc kredītiem, gan katras bankas risku apetīti. Turklāt, ja caur likumu ir iecerēts veicināt riska apetīti, tad no finanšu sistēmas stabilitātes viedokļa tas, maigi izsakoties, ir ļoti apšaubāms risinājums. Bieži tiek piesaukts Lietuvas analogs, taču būtiska atšķirība ir tajā, ka Lietuvā no nodevas aprēķina ir izņemta ārā jaunā kreditēšana, kamēr Latvijā tas tā nav. Līdz ar to, neizņemot ārā no nodevas aprēķina jaunos kredītus, jaunā kreditēšana, it īpaši uzņēmumu segmentā, tiek padarīta par faktiski subsidējamu. Atšķirībā no mājsaimniecību hipotekārajiem kredītiem uzņēmumu kredītu dzīves cikls ir daudz īsāks - trīs līdz pieci gadi. Ja nodevas darbības laiks ir trīs gadi, tad, izsniedzot jaunus kredītus uzņēmumiem, 60% no par tiem saņemtajiem procentu maksājumiem tiks samaksāti nodoklī. Savukārt izmaksas paliek - katram kredītam pretī bankai ir jāizveido uzkrājumi un jātur kapitāls, kas kaut ko maksā. Kapitāls ir ierobežots resurss un nodoklis padara konkurenci par šo resursu sarežģītāku, jo citās jurisdikcijās atdeve no kapitāla būs lielāka vai arī atdeve no ieguldījumiem citos instrumentos, piemēram, noguldījumos Eiropas Centrālajā bankā (ECB) būs lielāka, kas, savukārt, neveicina ieguldījumus investīcijās un Latvijas ekonomikas attīstību. Tādēļ izteikt optimistiskas prognozes šobrīd grūti. Bankas domā, kā pielāgoties un kreditēt jaunajos apstākļos, kuri jau tā ir pietiekami izaicinoši, ja skatāmies uz kopējo makroekonomikas fonu. Šī nodeva ir vēl viens mainīgais lielums, kas tagad jāņem vērā. Skaidrs, ka kreditēšana kā tāda neapstāsies, taču, kā tas rezultēsies kredītu pieejamībā, nosacījumos vai to cenā, pašlaik vēl ir grūti pateikt.