Mirklī, kad cilvēki jūt nedrošību, ļoti mainās pirkšanas paradumi. Tas gan nav nekas unikāls Latvijā - tā ir vienmēr un visur, līdzko cilvēks nejūtas droši, sāk veidot uzkrājumus, sāk domāt par to, ko pērk, cik daudz pērk un kā pērk. Protams, ja cilvēkam naudas ir mazāk, tad priekšroku dod ne vairs sev iemīļotiem zīmoliem, bet biežāk izvēlas alternatīvus un lētākus variantus. Tas vienmēr ir bēdīgi lieliem, iemīļotiem Latvijas ražotāju zīmoliem, kas tā nu vēsturiski ir sanācis, ka ir mazliet dārgāki produkti nekā alternatīvas, piemēram, Polijas ražojumi. Latvijas ražojumiem netiek piemērots augstāks uzcenojums nekā importa produktiem. Ārzemēs ražotās preces, piemēram, Polijā, ņemot vērā to, kāds ir tirgus un kādas ir iespējas tur ražot preces, visticamāk, jau pašizmaksas līmenī sanāk lētākas. Pie mums tā nav - pie mums saimniecība ir maza, darbiniekus ir grūti atrast, trūkst speciālistu, algas jāmaksā, izejvielas arī maksā. Tas viss veido pašizmaksu. Nav tā, ka mēs, tirgotāji, gribētu aizskart Latvijā ražotās preces.