Krievijas uzbrukums Ukrainai ļoti atbalsojās kokmateriālu tirgos. Daļā koksnes produktu tirgos notiek strukturālas izmaiņas, bet daļā notiekošais vairāk līdzinās panikas izraisītai rīcībai. Spilgts piemērs panikai ir granulu tirgus – diemžēl nav ikmēneša statistika, bet ja tāda būtu, varu saderēt, ka tik lielus granulu uzkrājumus nākamajai apkures sezonai mājsaimniecības nekad iepriekš nav veidojušas jau pavasarī un vasaras sākumā. Panikai bija labvēlīga augsne – granulu ražotājiem, kas bija orientējušies uz Latvijas mājsaimniecību apgādāšanu, bija ne tikai jāapmierina pastāvīgo klientu pastiprinātais pieprasījums, bet strauji tiem piepulcējās tie, kas agrāk pirka Baltkrievijas un Krievijas granulas. Īstermiņā radās deficīta sajūta, kas veicināja vēl straujāku cenu pieaugumu, nekā tam vajadzētu būt atbilstoši visu izmaksu kāpumam. Panikā krita ne tikai privātpersonas, bet arī tirgus profesionāļi skujkoku dēļu un taras tirgū. Teorētiskais pamats tam bija – divas agresorvalstis un Ukraina ik gadu piegādāja ap 10% no Eiropas skujkoka dēļu patēriņa. Rezultātā daudzi pirms būvniecības sezonas baidījās nonākt būvmateriālu deficītā un steidza sagādāt daudz lielākus apjomus, nekā tas tam brīdim bija nepieciešams. Tādēļ īsā laikā dēļu cenas uzskrēja gaisā pat virs pērnā gada augstākajiem līmeņiem, bet tikpat strauji tā tagad ir kritusi un krīt, jo ne tikai krājumu līmeņi ir lieli, bet arī tirgū aizvien vairāk pieaug pārliecība par tuvojošos recesiju. Joprojām karsts ir bērza produktu tirgus – sākot ar kamīnmalku, kur izejviela ir pārsniegusi 100 eiro par kubikmetru. Bērza celulozes izejvielas vispār ir pārsniegušas jebkad man atmiņā palikušos cenu rekordus un, šķiet, uzstādīs vēl jaunus, jo Somijai pazuda Krievijas piegādes, bet aizvietotājsugu – eikaliptu – vest no otras pasaules malas arī ir dārgi. Zināms deficīts ir bērza saplākšņa tirgos, jo iepriekš minētās trīs karā ierautās valstis apmierināja vairākus desmitus procentus Eiropas patēriņa. Strukturālas izmaiņas piedzīvo enerģētika. Ja Centrāleiropas valstis steidz trūkstošo Krievijas un nepietiekamo LNG gāzi aizstāt ar akmeņoglēm, tad Ziemeļvalstis to risina ar koksnes kurināmo. Atļaušos apgalvot, ka tās ir pilnīgas muļķības, ka masveidā izvedam kurināmo šķeldu, badā atstājot vietējo tirgu. Īstermiņā pie vainas drīzāk ir nepietiekama izpratne no centralizētās siltumapgādes, ka iepirkumu konkursu nolikumi ir jāveido tā, lai tajos vēlētos piedalīties piegādātāji, un cenu līmeņi ir pavisam citi nekā iepriekšējā apkures sezonā. Joprojām vairums konkursu noteikumi ir tādi, kā laikos, kad Baltkrievijas plaši pieejamā un lētā šķelda izkonkurēja vietējās šķeldas piegādātājus. Šobrīd piegādātāji, apzinoties, ka tirgū teorētiskais pieprasījums un piedāvājums nākamajai apkures sezonai ir tuvu līdzsvaram un pēc šķeldas būs pieprasījums jebkurā brīdī, nav gatavi uzņemties nesamērīgas saistības vai arī šo saistību uzliktos riskus nekautrējās iecenot savā piedāvājumā. 2023./2024.gada apkures sezonā nāks klāt liels papildus kurināmās šķeldas patēriņš, jo daudzi siltumražotāji pārslēdzas no gāzes uz kurināmo šķeldu. Valdības pieņemtie koku ciršanas un atjaunošanas noteikumi vieni paši visus izaicinājumus neatrisinās, tomēr tie dos būtisku artavu, lai 2023.gadā nebūtu jānonāk reālā deficīta situācijā.