Galvenais piesaistes magnēts Latvijas lauku tūrismam ir neskarta daba un maz cilvēku. Vienlaikus ir jāsaprot, ka tūristam nevar pateikt - ej uz to pusi, tur ir mežs, būs forši! Tā tas arī nenotiek. Ir vajadzīgas takas, tās ir jāuztur, jāpopularizē. Tie paši pārgājieni ar purva kurpēm Ķemeru tīrelī nebūtu tik populāri, ja nebūtu zinoši cilvēki, kas šo maršrutu izveidoja, un citi, kas pēc tam to popularizē dažādos tūrisma portālos. Tāpat ir redzams, ka arvien populārāki kļūst tā saucamie individuālie pakalpojumi, piemēram, tas, ka gidu, kas izvadā pa Siguldu un Turaidu, var algot ne tikai tūristu grupas, bet arī viens vai divi ceļotāji. Tādu gidu mums nav daudz un nav daudz pakalpojumu sniedzēju, kas ir gatavi strādāt ar individuāliem klientiem. Taču pieprasījums pēc tā arvien pieaug. Tas, ka kopā ar kādu vecmammu Latvijas laukos var izcept pankūkas un tad ielikt bildi "Instagram", ir daudz interesantāk nekā kārtējā bilde ar Eifeļa torni. Tas mums viss ir, tikai vajag to "sapakot" ekonomiski pamatotos tūrisma produktos. Tāpat es vienmēr esmu ticējusi tam, ka veselības kūrēm un citiem piedāvājumiem, kas balstās uz zināšanām par dabu, ir liels potenciāls. Tie ir pirts rituāli, zāļu tējas, veselīgi ēdieni, meža veltes. Tās visas ir jomas, kur mēs esam citādāki nekā vecā Eiropa, kas daudz ko ir pazaudējusi. To visu mums vajag salikt pārdodamos produktos, jo ar to mēs būtu unikāli.