Latvijā teorētiski ir apmēram 70 alus darītavu, bet statistiskā netiek izšķirts tas, vai alus darītavai ir pašai sava alus darīšanas līnija vai tā alus darīšanas jaudas pērk citur un alu tikai pārdod. Tādējādi statistikā ietilpst viss – arī "čigānu" darītavas, kas zem sava zīmola pārdod citur ražotu alu, mazās alus darītavas, kas ražošanu īrē, un arī lielās alus darītavas, kas alu ražo Igaunijā vai Lietuvā un šeit tikai pārdod. Tas ir viens no mūsu biedrības mērķiem ‒ sākt vākt kvalitatīvu statistiku. Arī diskusijās par Alkohola aprites likuma grozījumiem izgaismojās tas, ka alus nozarei nav kvalitatīvas statistikas. Skaidrs ir tas, ka 60% no visā Latvijā izdzertā alus tiek importēti. No kopumā izdzertajiem 150‒160 miljoniem litru importējam 100 miljonus litru alus. Tas mums visvairāk kremt, ka pirms 150 gadiem no Latvijas alu eksportēja līdz pat Kamčatkai, visā bijušajā Krievijas impērijas teritorijā. Rīga un Latvija kopumā bija alus ražošanas centrs ar lielākajām, modernākajām un eksportspējīgākajām alus darītavām, bet šodien no tā visa ir palicis tas, ka alu ar latviskiem nosaukumiem importējam no leišiem un igauņiem. Baltijas valstu tirgus ir neliels, un ražotāji savas lielās jaudas izvieto tur, kur ir izdevīgāk, attiecīgi pārējais Baltijas tirgus kļūst par patērētājiem. Diemžēl Latvijas gadījumā divi lieli globālie spēlētāji ‒ "Carlsberg" ("Aldaris") un "Royal Unibrew" ("Bauskas alus", "Lielvārde", "Lāčplēsis", "Līvu", "Madonas") ‒ ir izdomājuši, ka viņiem izdevīgāk ir ražot kaimiņvalstīs. Nesen tika publicēti dati par valstīm, kas visvairāk importē alu, un Latvija ir trešajā vietā pasaulē. Es esmu no tiem cilvēkiem, kas visu laiku nākotnē skatās ar lielu optimismu. Tā vienkārši ir vieglāk dzīvot. Jāatceras tas, ka, strādājot alus nozarē, "labi" nozīmē to, ka nav sliktāk kā pagājušajā gadā. Kopējais izdzertā alus daudzums samazinās, importētā alus daudzums pieaug, uz vietas ražotā alus daudzums samazinās. Tas, ka 15‒20 mazajiem spēlētājiem ir neliels pieaugums vai stagnācija, uz kopējā fona izskatās kā satriecošs rezultāts. Mēs mākam augt rūkošā nozarē. Lielais risks ir tāds, ka jūtamies kā pamesti zem tanka gan ar gaidāmajiem grozījumiem Alkohola aprites likumā, gan kopumā ar savdabīgu vietējās ražošanas iznīcinošu politiku no valsts puses.