Mēs jau 30 gadus dzīvojam pārejas laikā. No vienas puses, šķietami, padomju tradīcijās, kad no budžeta līdzekļiem uztur valsts slimnīcas. No otras puses, valda "mežonīgie rietumi", kur pacients, atskāršot, cik ilgi viņam jāgaida rindā, risina problēmas privātajā medicīnas sektorā. Valsts joprojām uztur nerentablas mazās slimnīcas, iepērk dārgu aparatūru. Bet tā nav normāla, veselīga situācija. Daudzviet pasaulē privātās un valsts medicīnas iestādes saņem līdzvērtīgu valsts atbalstu. Privātās medicīnas iestādes ir jāiesaista jauno ārstu apmācībā. Ir svarīgi, ka šie jaunie ārsti ir izglītoti, aizrāvušies ar profesiju un neplāno pamest Latviju, lai strādātu labākā vietā. Joprojām neatrisināts, bet ļoti samilzis ir vidējā medicīnas personāla jautājums. Ir pēdējais brīdis izstrādāt valsts plānu, kā piesaistīt cilvēkus šīs profesijas apguvei un kā nodrošināt adekvātu atalgojumu. Valsts līmenī lēmumiem un rīcībai jābūt jēdzīgiem, domājot perspektīvā.