Norises Latvijas mediju vidē nav skatāmas atrauti no šī brīža notikumiem pasaulē. Karš Ukrainā, tā radītie izaicinājumi ekonomikai un klimata pārmaiņu sekas ir papildinājušas mediju problēmu loku, ar kuriem tie saskaras pēdējos gados, ieskaitot auditoriju uzticības mazināšanos žurnālistikai, jaunu biznesa modeļu meklējumus un pielāgošanos nepārtraukti mainīgajiem patērētāju satura lietošanas paradumiem. Par spīti šīm grūtībām, šobrīd Latvijas mediju videi raksturīga daudzveidība, jauni, radoši meklējumi un mēģinājumi uzrunāt plašus auditorijas segmentus. Jo īpaši nacionālie mediji eksperimentē ar jaunu formātu un ienākumu modeļu meklējumiem. Piemēram, raidieraksti jeb podkāsti, kas vēl pirms pāris gadiem bija jaunums, nu ir kļuvuši par pastāvīgu un nozīmīgu satura daļu vairumam plašsaziņas līdzekļu. Tiesa, šī niša arī demonstrē kādu citu problēmu, ar kuru nākas saskarties ne tikai Latvijas medijiem – satura radīšanā iesaistās ne vien profesionāli žurnālisti, bet visdažādāko jomu pārstāvji. Lai arī kopumā tas vērtējams pozitīvi, jo īpaši satura dažādošanas ziņā, no otras puses tas pastiprina mediju tirgus fragmentāciju un profesionālo standartu krišanos. Minētie izaicinājumi jo īpaši smagi skāruši Latvijas lokālos un reģionālos medijus. Tam ir vairāki iemesli - rūkošais iedzīvotāju daudzums ārpus lielajām pilsētām, maza pirktspēja, reklāmas tirgus sarukums un nespēja piemēroties digitālo saturu patērējošas auditorijas paradumu maiņām. Vairumam lokālo mediju par nozīmīgu ienākumu avotu kļuvis ikgadējais valsts finansējums, kas šobrīd tiek nodrošinās ar Sabiedrības integrācijas fonda administrētā mediju atbalsta fonda palīdzību. Tiesa, mediju nozarē nav vienprātības par šo līdzekļu sadalījumu. Cits diskusiju objekts, kas raisa lielas emocijas, vai no valsts budžeta būtu atbalstāms saturs krieviski, tādējādi uzrunājot Krievijas propagandai visvairāk pakļauto Latvijas sabiedrības daļu. Daudzus no šiem jautājumiem būtu jārisina Kultūras ministrijā “iestrēgušajām” Mediju politikas pamatnostādnēm.