Latvijā kino, diemžēl, joprojām atrodas pabērna lomā. Filmu budžeti Latvijā ir nesalīdzināmi mazāki nekā citās Baltijas valstīs. Bez skaidras politiskas gribas neko neizdosies panākt. Ir vajadzīgs valsts līmeņa lēmums, ka Latvijā ir jānostiprina sava kultūra un identitāte. Tam nav spēcīgāka ieroča kā kino. Ja kino izvirza par prioritāti, tad tajā ir nopietni jāiegulda. Tas uzreiz nenozīmē, ka mums tagad jāražo septiņas festivālu filmas vai jāmeklē "jauna kino valoda". Varbūt šis ir brīdis, kad mums profesionāli un kvalitatīvi, bez propagandas, jāstāsta sava vēsture, lai nostiprinātu sabiedrībā izpratni par to, kas mēs esam. Tas nozīmē, ka uz kino ir jāskatās daudz plašākā politiskā kontekstā - ne tikai kā uz izklaidi, bet arī kā uz spēku, kas maina domāšanu. Man ir ļoti žēl, ka "Dvēseļu puteņa" piemērs neveicināja sistēmisku pieeju, ka Latvijā vismaz reizi trīs gados būtu oficiāls konkurss lielāka mēroga darbam, kas veltīts svarīgam latviešu vēsturiskam periodam vai autoram. Šādu projektu nepieciešamība ir acīmredzama, taču ar šī brīža Latvijas kino budžetu ko tādu īstenot ir ārkārtīgi grūti. Rezultātā kino veidotājiem praktiski katru dienu ir jāmeklē sponsori un atbalstītāji. Par laimi, Latvijā ir uzņēmumi, piemēram, "Depo", “Latvijas mobilais telefons” un citi, kas palīdz, un uz šādiem uzņēmumiem lielā mērā arī turas Latvijas kultūra. Pieminot igauņu filmu "Kalev", mums bieži nākas izgudrot divriteni no jauna, jo viņu filmas budžets bija vismaz divas reizes lielāks nekā filmai par TTT. Ja viņi var "uzzīmēt" skatītājus, tad mums jādomā visādi joki un jāpaļaujas uz brīvprātīgajiem, kas, par laimi, ir pietiekami un ir gatavi piedalīties, jo tic, ka šādas filmas ir vajadzīgas. Bet tas ir jādara ar misijas apziņu un "auseklīti pierē", kamēr apstākļi ir tādi, kādi ir.