Izaicinājumus rada pārbagātā informācijas telpa un tajā sastopamie dziļviltojumi, dezinformācija, kas prasa cilvēka spēju orientēties un atšķirt, kas ir kvalitatīvs saturs un kas nav. Šo situāciju sarežģītāku padara mākslīgā intelekta ļoti straujā attīstība. Visa cilvēce ir izaicinājuma priekšā, vai mākslīgais intelekts kontrolēs mūs vai mēs kontrolēsim mākslīgo intelektu. Tas, protams, paver arī ļoti plašas iespējas, bet ir arī savi lielie trūkumi. Caur izglītību mums ir jāveido šī mākslīgā intelekta pārvaldība. Te es runāju arī par to, kā mākslīgā intelekta risinājumi tiek radīti, kā mēs izglītojam speciālistus, kādas ir izglītības programmas. Tas būtu nepareizi, ja mākslīgā intelekta studijās nebūtu iekļautas arī humanitārās un sociālās zinātnes, jo mākslīgā intelekta risinājumu radīšanai ir jābūt cilvēku centrētai jau pašos pamatos, kā arī saprotot, kā mākslīgais intelekts ietekmē sabiedrības kopējo attīstību. Tikai tad, ja šīs zināšanas ir integrētas, mēs varam runāt par mākslīgā intelekta labu pārvaldīšanu. Otrs aspekts ir, kā mēs mācām lietot mākslīgo intelektu. Pirmkārt, kā mēs palīdzam jauniešiem strādāt ar mākslīgo intelektu, lai tas viņiem palīdz, nevis rada jaunus riskus. Nesen man bija ļoti interesanta diskusija Kaunatas vidusskolā, kurā mēs ar jauniešiem runājām, kā mēs mākam novilkt robežu un cik daudz ir pareizi mākslīgajam intelektam deleģēt funkcijas, ko cilvēks pats kādreiz veica. Cilvēks dabiski ir nedaudz slinks pēc dabas, un jautājums ir, vai mēs ļausimies tam slinkumam un pārstāsim trenēt savas smadzenes, sāksim aizvien vairāk un vairāk deleģēt mākslīgajam intelektam mūsu vietā domāt, analizēt, sagatavot mūsu vietā referātus utt., vai mēs tomēr turpināsim paši kaut ko darīt. Smadzenes jau ir tāds sava veida muskulis; ja pārstājam to trenēt, tad ilgtermiņā cilvēka kognitīvās spējas un intelekts kopumā notrulināsies. Par šiem aspektiem ar bērniem un jauniešiem ir jārunā laicīgi, tas ir jāskaidro un jāatrod kaut kāds zelta vidusceļš, kā mēs ar šīm jaunajām tehnoloģijām sadzīvojam.