Apgrozījuma ziņā ēdināšanas nozare lielā mērā ir atgriezusies pirmspandēmijas līmenī, taču finansiālā situācija joprojām ir sarežģīta. Izmaksu struktūra ir būtiski mainījusies, īpaši strauji pieaugot personāla izmaksām, kas kļuvušas grūti prognozējamas un samazina iespējas investēt attīstībā. Izmaksu proporcija vairs nav tāda, kāda tā bija pirms pandēmijas, un, visticamāk, tāda tā arī nekad vairs nebūs. Lielākais izaicinājums nozarei šobrīd ir darbaspēks – gan pieejamības, gan izmaksu ziņā, ko papildina arī nodokļu slogs. Ēdināšanas nozare vienlaikus apvieno gan pakalpojumu, gan ražošanas funkcijas, tāpēc tai raksturīgas gan augstas personāla, gan produktu izmaksas, kas kopumā padara nozari īpaši jutīgu pret izmaksu pieaugumu. Pēc straujā pārtikas cenu kāpuma pēdējos gados situācija šobrīd ir stabilizējusies – nav vairs strauju lēcienu preču pašizmaksā, tomēr iepriekšējā augstā inflācija joprojām ietekmē ēdināšanas nozari un tās cenu līmeni. Cenu pieaugums kafejnīcās un restorānos lielā mērā sekojis izmaksu kāpumam, ko nosaka ne tikai izejvielas, bet arī darbaspēks. Pat neliels algu pieaugums būtiski ietekmē gala cenu, un kopumā ēdināšanas cenas pēdējā gada laikā pieaugušas par aptuveni 5–6%.