Latvijā kopējā pieeja kino finansēšanai ir problēma. Bez skaidras politiskas gribas neko neizdosies panākt. Ir vajadzīgs valsts līmeņa lēmums, ka Latvijā ir jānostiprina sava kultūra un identitāte. Tam nav spēcīgāka ieroča kā kino. Ja kino izvirza par prioritāti, tad tajā ir nopietni jāiegulda. Tas uzreiz nenozīmē, ka mums tagad jāražo septiņas festivālu filmas vai jāmeklē "jauna kino valoda". Varbūt šis ir brīdis, kad mums profesionāli un kvalitatīvi, bez propagandas, jāstāsta sava vēsture, lai nostiprinātu sabiedrībā izpratni par to, kas mēs esam. Tas nozīmē, ka uz kino ir jāskatās daudz plašākā politiskā kontekstā - ne tikai kā uz izklaidi, bet arī kā uz spēku, kas maina domāšanu. Ir vajadzīgs liels un stratēģisks lēmums - saprast, kam mēs valstī tērējam naudu un kāpēc kultūra ir vajadzīga. Kas vispār ir kultūra? Mēs visi zinām, cik nepatīkami ir sastapties ar nekulturālismu gan sarunā, gan ikdienā, gan darbā. Uzņēmumi saprot, kas ir uzņēmuma kultūra, bez tās biznesu nevar uzbūvēt. Tad kāpēc valstī būtu citādi? Kas ir šīs valsts kultūra, ja nav definētas vērtības, kas mūs vieno? Ja tā nav skaidra, tad vienīgais dievs paliek nauda, un nauda būs tur, kur to visvieglāk nopelnīt. Tāpēc jāsaprot, ka ar pašreizējo sistēmu nekas nemainīsies. Patlaban Latvijas kino finansējums ir ap septiņiem miljoniem eiro gadā visam - dokumentālajām filmām, spēlfilmām, animācijai. Uz ko mēs varam cerēt ar tādu summu? Tikai uz brīnumiem. Tāds bija "Dvēseļu putenis", tāda bija "Straume". Tādā gadījumā mēs ceram tikai uz loterijas biļeti. Vispirms mums būtu jāsāk domāt par to, kā sasniegt Latvijas skatītājus. Daļa sabiedrības dzīvo starptautiskā kultūras telpā, un primārais mērķis būtu atgūt šos skatītājus un pastāstīt viņiem, kas mēs esam. Savukārt, runājot par starptautisko atpazīstamību, kāds īsti ir ieguvums no tā, ka Latvija parādās uz pasaules kartes? Varbūt ir jābeidz lietot šo frāzi par Latvijas vārda nešanu pasaulē. To jau ir izdarījuši bobslejisti, skeletonisti, Porziņģis. Cilvēki pasaulē zina, ka Latvija eksistē. Tagad mums vajadzētu domāt nevis par to, kā izpatikt pasaulei, bet kā pašiem kļūt stipriem, kā veidot vērtības, uz kurām balstīt gan kultūru, gan uzņēmējdarbību, gan izglītību. Tas ir svarīgāk nekā "popularizēt Latviju". Kopš "Straumes" Latvijas kino budžetā nav mainījies pilnīgi nekas. Nekas nav pieaudzis, un šķiet, ka neviens nav sapratis šī notikuma nozīmi.