Ienākt

Autors: Andris Bērziņš (Biedrības “Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs ) Avots: LBGP

Ceļu būvētāji vēlas zināt, kādus darbus valsts ilgtermiņā pasūtīs

Ceļu un tiltu būves nozari 2020. gadā un divu nākamo gadu valsts budžets ir pazemojis un pametis likteņa varā. Pēc 2020. gada valsts budžeta pieņemšanas jau 1000 kvalificētu būvnieku, no 9000 nozarē strādājušo, ir reģistrēti bezdarbniekos. Ceļinieki vēlas zināt, vai nozares pakalpojumi valstij būs vajadzīgi un tad kādus darbus valsts vismaz vidējā termiņā pasūtīs, lai izlemtu - iegādāties jaunu tehniku, investēt cilvēkos, karjeru saimniecībā utt. Darbs pie jaunā Eiropas Savienības daudzgadu budžeta ir sācies, tas vēl būs jāapstiprina. Jātiek galā ar BREXIT, jāvienojas par ES budžeta ieņēmumiem. Tikai tad nonāksim pie naudas dalīšanas un prioritātēm. Prognozēju, ka tas būs, agrākais, 2022. gadā. Plānojot daudzgadu budžetu, jāņem vērā arī Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības, kas radīs finansiālus zaudējumus gan vienai, gan otrai pusei. Protams, britu izstāšanās negatīvi ietekmēs kopējo ES budžetu. Jācer, ka Kohēzijas un Reģionālās attīstības fondi izdzīvos, un arī jaunajā ES budžetā būs pieejama nauda arī ceļiem. Pagājušajā plānošanas periodā tieši ar Kohēzijas un Reģionālās attīstības fondu naudu ir izdevies sakārtot galvenos ceļus, no kuriem 64% ir teicamā kārtībā. Šogad vēl ir pieejams pēdējais Reģionālā attīstības fonda finansējums. Izmantojot to, remontē Sēnītes posmu uz Vidzemes šosejas, vēl ir arī Jūrmalas šoseja, un tas ir arī viss. Ja galvenie ceļi ir daudzmaz kārtībā, tad, runājot par reģionālajiem un vietējiem ceļiem, tur patiesībā nekas nav izdarīts. Ja Nacionālā attīstības plāna ietvaros Saeima uzdeva un valdība solīja saremontēt 80% ar asfaltu klātos reģionālos valsts autoceļus, tad saremontēti ir tikai 7%. Turklāt vēl ap 40% reģionālo ceļu ir ar grants segumu, kas jau sen prasās asfaltējami. Šobrīd mēs nezinām, kas būs ar iepirkumiem. Eiropas nauda ir beigusies, un šogad ir aptuveni 120 miljonu eiro iztrūkums. Kapitālieguldījumiem valsts paredz par 100 miljoniem eiro mazāk, nekā vidēji gadā bija iepriekšējā septiņgadē, kad bija pieejama Kohēzijas un Eiropas Reģionālās attīstības fondu nauda. Tas bija vienīgais finansējums, kas bija prognozējams, pie šā gada pasūtījumu apjoma ceļi un tilti strauji degradēsies. Manuprāt, nākamie būs tukšie gadi. Pirmās lāpstas “Rail Baltica” projektā iedurs zemē 2022., 2023. gadā. Ne ātrāk. Tikko sāksies “Rail Baltica” būvniecība, visi ceļinieki strādās tur, jo būs jāuzbūvē uzbērumi, jāpārvieto tonnām smilšu, šķembu, būs jāuzbūvē 40-50 tilti, pārbrauktuves un tuneļi. Kad sāksies “Rail Baltica” būvniecība, jaudu nebūs, valstij trūks ceļu būvnieku. Domāju, ka arī cenas mainīsies vismaz ar koeficientu viens pret divi. To, ko šodien mēs varam uzbūvēt ar koeficientu viens, iespējams, pat ar mazāku, 2024. gadā būvēsim ar koeficientu divi. Esmu neizpratnē, kāpēc valdībā tie, kas strādā pie stratēģiskās plānošanas, neizmanto šo laiku, lai nākamajos gados saremontētu reģionālos ceļus. Šobrīd tas ir galvenais. Otra problēma ir tilti - nopietnas inženiertehniskās būves, kas pamatā būvētas no saliekamā dzelzsbetona 60.-70. gados un kuriem ekspluatācijas ilgums ir 40 gadi. Valsts pārziņā ir 980, bet pašvaldību - 1045 tilti. Šodien neviens īsti nezina, kurš atbild par tiltu pārbaudi. It kā to dara Latvijas Valsts ceļi, bet tilti nav to īpašums, par īpašumu atbild pašvaldība - tas, kuram tilts pieder.