Ienākt

Metodika, pētījums Labklājība
Demogrāfija Gazeles – straujāk augošie uzņēmumi
DARBA TIRGUS: SEREŽĢĪTAS IZVĒLES TEPAT AIZ STŪRA ES fondi būs. Vai finanšu instrumentu veidā?
Nodokļu reformas iespaidu vēl gaida Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP 101

Darba tirgus: sarežģītas izvēles tepat aiz stūra

Darba tirgus pēdējos gados Latvijas ekonomikas vērotājus ir priecējis – nodarbinātība ir stabili augusi, bezdarbs krities. Tomēr pašlaik darba tirgū sāk iezīmēties problēmas, kuru risināšana nav vienkārša.

Ja atgriežamies vēsturē, tad augstākais bezdarba līmenis Latvijā tika sasniegts krīzes noslēgumā. 2010. gada beigās bez darba bija teju piektā daļa jeb 19,5% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Tālāk ekonomika pamazām atkopās, uzņēmumi sasparojās un no problēmām ārā rausās arī darba tirgus. Šā gada otrā ceturkšņa beigās nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā ir sasniedzis augstāko rādītāju kopš 2009. gada – gandrīz 910 tūkstošus jeb 64,4% iedzīvotāju. Savukārt bezdarbs ir noslīdējis līdz 7,7% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem jeb līdz 75,4 tūkstošiem bezdarbnieku.

DARBASPĒKA TRŪKUMS –REĢIONI UN KVALIFIKĀCIJA

Pēdējā laikā reti gadās, ja kāds uzņēmējs nepieminētu darbaspēka problēmas. Turklāt darbaroku nepietiek ļoti dažādās nozarēs un ļoti dažādās specialitātēs – sākot ar augsti kvalificētiem speciālistiem un beidzot ar vienkāršo darbu darītājiem.

Ja 2014. gadā Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrētais brīvo vakanču skaits svārstījās starp četriem un sešiem tūkstošiem, tad jau no šā gada sākuma tas mērķtiecīgi aug un jūlija beigās pārsniedza 22 tūkstošus. No tā 16 tūkstoši vakanču reģistrēti Rīgas reģionā. Turklāt meklētas tiek gan tā saucamās “baltās apkaklītes”, piemēram, IT speciālisti un inženieri, gan vienkāršo darbu darītāji.

“Problēma ir, un tā kļūs vēl aktuālāka, jo mēs redzam, ka cilvēki aizbrauc, arī kvalificētais darbaspēks. Demogrāfijas dēļ mazāk ir arī potenciālo studentu. Īstermiņā savukārt lielākā problēma ir tieši zemākās kvalifikācijas darbaspēks, kura trūkst ļoti. Te ir jautājums, ko šajā jautājumā lems Saeima, jo mēs jau varam paslēpties aiz dažādiem saukļiem – it īpaši šajā gadā –, bet, noraidot darbaspēka ievešanu, mēs šaujam paši sev kājā. Ja šo problēmu nerisinās steidzami, tas potenciāli atstās iespaidu uz investīcijām. Varu teikt, ka pārējās Baltijas valstīs šis jautājums tiek risināts daudz straujāk. Ja, piemēram, Igaunijā šis jautājums tiek risināts, bet pie mums nekas nemainās, tad kur mēs paliekam konkurētspējas vērtējumā?” vaicā pārtikas ražotāja “Orkla Confectionery & Snacks Latvija” valdes priekšsēdētājs Toms Didrihsons.

Tomēr viss nav tik vienkārši, ja uz Latvijā pieejamajiem darbaspēka resursiem paraugās tuvplānā.

Neraugoties uz to, ka Latvija ir viena no mazākajām valstīm Eiropā, kurā attālumi ir relatīvi nelieli, teju nekas nav mainījies stāstā par milzīgajām atšķirībām reģionālajā bezdarbā. Kā Latgalē bija vairākas reizes augstāks bezdarba līmenis nekā Rīgā, tā tas tāds ir joprojām. Turklāt, kā redzams, laikā, kad daudzās citās Latvijas vietās, ne tikai Rīgā, uzņēmēji sūdzas par darbinieku trūkumu.

Visdrīzāk tas liecina tikai par to, ka, lai gan ir izstrādātas darbaspēka mobilitātes programmas, praksē tās acīmredzami īsti nedarbojas. Faktiski tikai pēdējā laikā Ekonomikas ministrija ir sākusi atklāti runāt par tādu jautājumu kā Latvijā teju nefunkcionējošais īres mājokļu tirgus. Jo ko gan Latgales cilvēkam dod darba vakance Rīgā, ja, pārceļoties uz pilnīgi jaunu vietu, viņš nespēj atrast mājokli, kura izmaksas kaut cik atbilstu viņa sākuma pārbaudes laika algai.

Tāpat arvien nopietnāk pie apvāršņa briest jautājums par darba devēju prasību un potenciālo darbinieku prasmju neatbilstību. Šajā ziņā daudzi darba devēji ir ņēmuši iniciatīvu savās rokās un ar darbinieku skološanu nodarbojas paši vai runā pa tiešo ar arodskolām un augstskolām. Taču par valsts finansēto darbinieku pārkvalifikācijas programmu lietderību ir nācies dzirdēt arī ne tos glaimojošākos vārdus.

Šajā ziņā gan ne visu var pārmest valstij vai izglītības programmām, jo jautājums ir arī par daudzu cilvēku motivāciju apgūt jaunas prasmes un celt savu kvalifikāciju. No vairākiem uzņēmējiem ir nācies dzirdēt – tā vietā, lai sēstos skolas solā, ir pietiekami daudz cilvēku, kuri izvēlas doties uz kādu pārtikušāku valsti, kur joprojām var atrast mazkvalificētus darbus par labāku algu.

“Tā vienmēr ir bijusi un arī būs problēma. Eiropā ir atvērts darba tirgus un stundas vai dažu stundu lidojuma attālumā ir valstis, kur minimālās algas ir daudz lielākas nekā Latvijā. Ar šo situāciju mums būs jāturpina sadzīvot. Taču noteikti ir cilvēki, kuri ir gatavi strādāt Latvijā,” uzsvēra Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

ALGAS AUG

Faktors, kas pavada darba tirgū arvien mazāk pieejamo darbinieku skaitu, ir algu pieaugums. Tostarp šā gada otrajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā ir pārsniegusi maģisko 1000 eiro slieksni.

Iepriekšējais darba algu kāpuma bums bija vērojams “treknajos gados”. Tagad ekonomisti gan mierina, ka paralēles ar šo laiku un visai nepatīkamajām tā sekām vilkt nevajag. Kaut arī darba algas Latvijā kāpj, pieauguma temps ir daudz mērenāks nekā tolaik. Tāpat nesabalansētība nav vērojama citās jomās. Piemēram, joprojām par visai mērenu var saukt kreditēšanu, pat nepietiekama ir investīciju plūsma utt.

Savukārt darba algu kāpumu, no vienas puses, virza ekonomikas atkopšanās un arvien pieaugoša uzņēmējdarbības aktivitāte, no otras puses, – arvien mazākie brīvā darbaspēka resursi. Pateicoties krīzei, Latvijas darba ņēmēji labi ir apguvuši arī ES atvērtā darba tirgus sniegtās iespējas un darba piedāvājumu izskatīšanā nebūt neaprobežojas tikai ar Latviju. Tādēļ, lai noturētu darbiniekus vai arī piesaistītu jaunus, darba devējiem nākas palielināt algas. Eksperti gan arī atgādina, ka tas daļēji var būt saistīts ar uzņēmumu pakāpenisku nākšanu ārā no ēnu ekonomikas zonas, atsakoties no aplokšņu algu maksāšanas, tādēļ reālais ienākumu kāpums varētu būt mērenāks.

Algu pieaugums gan nav vienmērīgs, un nebūt visās jomās strādājošie var būt gandarīti par papildus eiro maciņos. Piemēram, pērn straujākais algu kāpums bija profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē, izglītībā un tirdzniecībā. Savukārt augstākās algas tradicionāli ir finanšu pakalpojumu un ITK jomā strādājošajiem.

Tāpat redzamas diezgan būtiskas reģionālās atšķirības – šā gada otrajā ceturksnī Rīgā vidējā bruto mēnešalga sasniedza 1128 eiro, bet Latgalē bija 702 eiro mēnesī.

Latvijas Bankas ekonomiste Ieva Opmane norāda, ka vidējā darba samaksa 1000 eiro citur Latvijā, izņemot Rīgu un Pierīgu, ir tāls sapnis. Turklāt jūtama saistība, ka lielākās algas ir tur, kur bezdarbs zemākais (Rīgā un Pierīgā), mazākās – kur bezdarbs augstākais (Latgalē). “Rodas jautājums, vai Latgalē augstais bezdarba līmenis veicina algu turēšanos salīdzinoši zemā līmenī vai arī zemo algu dēļ cilvēki turpina būt bezdarbnieki, jo “par kapeikām” jau nav vērts strādāt? Diemžēl problēma ir dziļāka. Jaunu uzņēmumu attīstībai un darbavietu radīšanai ir nepieciešami gan kvalificēti darbinieki, gan iespēja saražot un pēc tam saražoto pārdot. To nereti ir izdevīgāk darīt vietās, kur jau apkārt rosās aktīva uzņēmējdarbība – kur ir, tur rodas,” vērtē Latvijas Bankas ekonomiste.

Prognozes liecina, ka tuvākajā nākotnē nekas būtiski nemainīsies un algu kāpums pamazām turpināsies.

“Vidējā termiņā algu pieaugumam gan vajadzētu palēnināties – 5% izaugsme gada laikā būtu normāls līmenis. Bet tuvākajā laikā gada izaugsme būs 7–8% līmenī. Jau pašlaik algas aug straujāk nekā produktivitāte, kas nozīmē arī to, ka uzņēmumu izmaksās arvien pieaug algu spiediens. Pozitīvi ir tas, ka eksporta nozarēs šī algu un produktivitātes plaisa nav tik liela. Pamatā, tas attiecas uz nozarēm, kas saistītas ar vietējo ekonomiku – būvniecību u.c. –, kuras tiešā veidā nav saistītas ar starptautisko konkurenci. No tāda viedokļa, situācija vēl ir normāla, bet ir skaidrs, ka ilgstoši arī tas turpināties nevar. Agrāk vai vēlāk caur optimizāciju, darbinieku atlaišanu ekonomika sāks augt lēnāk. Tas ir pašregulējošs mehānisms – ekonomika aug lēnāk, pieprasījums pēc darbaspēka samazinās,” prognozē U. Rutkaste.

IEVEST VAI NEIEVEST?

Risinājums, uz kuru arvien vairāk uzstāj uzņēmēju organizācijas, ir Latvijas darba tirgus plašāka atvēršana visdažādāko specialitāšu strādniekiem no tā saucamajām trešajām jeb ES neietilpstošajām valstīm, jo diemžēl citām ES valstīm mēs ar savu algu līmeni neesam īpaši interesanti.

Māra Kučinska valdība no šīm spīlēm ir mācējusi izlavierēt, pasakot, ka darba tirgus kā tāds netiks atvērts, bet ir izveidots saraksts ar augsti kvalificētām profesijām, kuru pārstāvjus Latvijas uzņēmēji drīkst piesaistīt uz atvieglotiem nosacījumiem. Sarakstā iekļautas 237 profesijas tādās jomās kā zinātne, fizika, ķīmija, matemātika, statistika, informācijas un komunikācijas tehnoloģijas, apstrādes rūpniecība, elektrotehnoloģijas, elektrotehnika, būvniecība, finanšu analīze, zvejas kuģu vadība, gaisa kuģu piloti un tehniskās apkopes personāls.

Jaunās valdības priekšā būs divas izvēles. Viena ir atvērt Latvijas darba tirgu un ielaist tajā ne tikai augsti kvalificētu profesiju pārstāvjus, bet arī vienkāršo darbu darītājus – visticamāk, no valstīm, kuras atrodas uz austrumiem no Latvijas un kur atalgojums ir zemākā līmenī. Lai gan šis risinājums ir visvienkāršākais, arī te viss var izrādīties nebūt ne tik gludi kā izklausās. Tieši ar tādām pašām darbaspēka pieejamības problēmām pašlaik mokās daudzas valstis – Polija, Ungārija, Lietuva utt. Tādēļ par to pašu ukraiņu, baltkrievu vai uzbeku santehniķi vai šoferi Latvijai vēl var nākties pacīnīties.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka jau pašlaik termiņuzturēšanās atļauju skaits, kas Latvijā tiek noformēts darba ņēmējiem, ar katru gadu pieaug. Šā gada sākumā derīgas termiņuzturēšanās atļaujas bija gandrīz 12 tūkstošiem darbinieku un to ģimenes locekļu. Lielākais skaits nodarbināto ir no Ukrainas, Lietuvas, Krievijas, Bulgārijas un Baltkrievijas. Visvairāk viesstrādnieku ir nodarbināti sauszemes transporta pakalpojumu nozarē un ražošanā.

Otra izvēle ir sarežģītāka un prasīs daudz lielāku valsts pārvaldes iespringšanu. Proti, no ierastās procesa nodrošināšanas prakses, sēžot darba grupās, radot koncepcijas, noteikumus utt., būs jāpievēršas taustāmu rezultātu sasniegšanai. Nepietiks ar to, ka mums ir mobilitātes programma, būs jānodrošina, lai bezdarbnieki no Zilupes vai Kārsavas patiesi pārceļas un sāk strādāt Rīgā, Ādažos vai Jelgavā. Tāpat, iespējams, būs jāpievēršas arī uzņēmējiem, kuri līdz šim visai kūtri ir investējuši jaunajās tehnoloģijās, un jāiet Igaunijas pēdās. Tur nesen valsts ir atvēlējusi četrus miljonus eiro tam, lai finansētu automatizācijas iespēju izpēti uzņēmumos. Proti, valsts līdzfinansēs pētījumus, cik izmaksās roku darbu aizstājošu automatizētu līniju uzstādīšana konkrētā uzņēmumā un vai tas atmaksāsies. Ar šādu pētījumu rokās uzņēmējiem jau būs pilnīgi cita līmeņa saruna ar bankām par kredītiem.

Savukārt ilgtermiņā izaicinājumu buķete darba tirgū tikai pieaugs. Demogrāfiskās situācijas dēļ būs jādomā par arvien ilgāku cilvēku noturēšanu darbā. Tas nozīmēs pensionēšanās vecuma palielināšanu, kas savukārt liek uzdot jautājumus par sabiedrības veselības stāvokli un veselības aprūpes kvalitāti. Tāpat arvien aktuālāks kļūs jautājums par izglītības sistēmas atbilstību darba tirgus prasībām, kā arī par iespējām kvalitatīvi pārkvalificēties darba mūža laikā.

LATVIJAS LĪDZ GALAM NEIZMANTOTAIS RESURSS

Viens no resursiem, uz ko klusībā cer daudzi Latvijā, ir iepriekš aizbraukušo atgriešanās. Precīzu no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaitu nav iespējams pateikt, jo Eiropas Savienībā (ES) ir brīvs darba tirgus. Tomēr pētnieku aplēses visbiežāk svārstās ap 250 tūkstošiem cilvēku vai vairāk.

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš komentārā par darba tirgu iepriekš norādīja, ka brīdī, kad vidējā darba samaksa pirms nodokļu nomaksas Latvijā pārsniegs psiholoģiski zīmīgo 1000 eiro slieksni, nopietni var sākt domāt par reemigrāciju. Statistika liecina, ka šis brīdis ir pienācis šā gada otrajā ceturksnī. Tomēr visdrīzāk par tūkstošos lēšamu aizbraucēju atgriešanos vēl ir pāragri runāt.

Otra resursa daļa ir saistīta ar bezdarbniekiem. Jautājums, kādēļ, bezdarbam esot ap 8% (daudz mazāk nekā kādreiz, bet joprojām vērā ņemams skaitlis), mums ir nepieciešams darbinieku “imports”, ir visnotaļ pamatots.

“Mums pašiem darbaspēka rezerve ir pietiekami liela. Darba meklētāju īpatsvars pašlaik ir 8%. Turklāt tas tikai daļēji raksturo patieso ainu, jo tie ir cilvēki, kuri nestrādā un darbu meklē aktīvi. Ja mēs pieskaitītu arī tos, kuri, piemēram, piespiedu kārtā strādā daļu laika, bet labprāt strādātu pilna laika slodzi, ja pieskaitām tos, kuri darbu vairs nemeklē, jo kādu laiku to nav izdevies atrast, darba meklētāju īpatsvars varētu gandrīz dubultoties – līdz 15%. Tas nozīmē, ka darbaspēka rezerve ir,” uzsver U. Rutkaste.

Taču viņš norāda, ka tad daudz nopietnāk ir jāstrādā pie jau pieminētajiem pārkvalifikācijas un mobilitātes jautājumiem.

“Tas, protams, ir grūtāk nekā, vienkārši labojot likumu, ievest cilvēkus no citām valstīm. Taču, pragmatiski domājot par valsts attīstību, mums šie cilvēki ir jāiesaista darba tirgū. Tas atvieglos gan šo cilvēku dzīvi, gan uzlabos valsts sociālā budžeta situāciju. Pārkvalifikācija un izglītības politika ir galvenās jomas, par ko jādomā,” uzsver Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs.



Foto

Uz augšu