Ienākt

Autors: Baiba Liepiņa (Latvijas Reklāmu asociācijas valdes priekšsēdētāja ) Avots: LBGP

Reklāmai jābūt kā sabiedrības pienesumam

Reklāmas nozarē vēl joprojām nav mainījies iepirkuma likums, bet ir parādījušās dažas pozitīvas iezīmes. Ir skaidrs, ka reklāma ir specifisks iepirkums. Tādēļ ļoti svarīga ir kvalitatīva iepirkuma tehniskā specifikācija, ar ko līdz šim ir bijušas lielākās grūtības. Ir pieredzētas tādas specifikācijas, pēc kurām nav iespējams sagatavot piedāvājumu – tādu, kas par zemāko cenu apmierina pasūtītāju un uzvarējušo pretendentu. Ir bijuši gadījumi, kad abas puses ir neapmierinātas, un tikai tādēļ, ka tehniskā specifikācija ir uzrakstīta nepilnīgi, savas izpratnes robežās. Turklāt ir liels jautājums, vai zemākā cena mūsu jomā vispār var būt kritērijs? Vislētāko komunikācijas stratēģiju noteikti var sagatavot, ja to gatavo kāds students, bet pieredzējuša profesionāļa gatavota stratēģija noteikti būs dārgāka. Tāpat arī reklāmas izvietošana medijos. Nevar izmantot zemāko cenu, kā vienīgo kritēriju, neuzstādot citus kvalitātes kritērijus, kas sasniedz reklāmai izvirzītos mērķus – auditorijas aptveri, cenu par kontaktu un citus. Nevar salīdzināt reklāmas izvietošanas cenu kādā nelielā medijā ar mazu auditoriju un reklāmas izmaksas lielu auditoriju aptverošā medijā. Tādēļ zemākās cenas kritērijs ir visai nosacīts. Cena ir būtiska, bet jābūt papildu kritērijiem, kas veido saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu. Nepieciešams gudri izstrādāt kritērijus un to īpatsvaru novērtēšanā. Vienlaikus visiem pasūtītājiem ir zināms to rīcībā esošais reklāmas budžets. Manuprāt, iepirkumos godīgi būtu norādīt, kāds ir pieejamais budžets un ko jūs gribat sasniegt. Tad arī būtu citi vērtēšanas kritēriji, jo svarīgākais ir īstenot reklāmas kampaņu, sasniedzot noteiktus mērķus. Laiks ir gājis uz priekšu, un Reklāmas likums tika uzrakstīts 1999. gadā. Tad digitālo mediju šodienas izpratnē praktiski nebija. Daudzas lietas ir jāpārskata kontekstā ar šodienas aktualitātēm un attīstību. Pašlaik Kultūras ministrijā raksta jaunus mediju likumus. Tādēļ es neesmu droša, ka pašlaik ir laiks atvērt jaunām izmaiņām arī Reklāmas likumu. Laikā, kopš ir radīts Reklāmas likums, mēs esam iestājušies Eiropas Savienībā, ir radies vienotais digitālais tirgus un notikušas citas lietas. Būtu svarīgi, lai šajā telpā, kas ir Eiropas Savienība, normatīvie akti būtu līdzīgi, jo tad visiem ir vieglāk strādāt. Ja mēs runājam par reklāmas ierobežojumiem kopumā, tad katru mīļu gadu kāds mēģina pieķerties reklāmai kā “bubulim”, kas dara kaut ko ļaunu, nevis domā par cēloņiem, kuru dēļ rodas kādas problēmas. Reklāma kaut kādā mērā ir noniecināta. Taču būtu jāsaprot tas labais, ko sabiedrībai dod reklāma. Cilvēki šodien arvien mazāk vēlas maksāt par mediju saturu, un tieši reklāmas ieņēmumi ir tie, kuri to ļauj producēt. Ir svarīgi saprast – jo vairāk ierobežojumu, jo mazāk naudas nonāks mediju tirgū, un tad mediji būtībā nevar pastāvēt, jo bez naudas tie nevar radīt saturu un medijs nevar funkcionēt. Te tad var rasties pavisam citi riski. Savukārt, kas attiecas uz sabiedrības attieksmi pret reklāmu, es domāju, ka sabiedrība pamazām sāk saprast: ja tu negribi maksāt par saturu, kuru vari izmantot sev ērtā laikā un vietā, tad godīgs darījums ir reklāmas noskatīšanās. Vai nu lietotāja maksa par saturu vai reklāmas veido mediju ieņēmumus, un tie ir vitāli svarīgi medijiem, lai tie būtu neatkarīgi, varētu veidot saturu un pastāvēt. Sabiedrībai to vajadzētu izprast un nevajadzētu uz reklāmu skatīties tik negatīvi. Jā, reklāmas var nebūt, bet tad nebūs arī virkne mediju, kurus mēs patērējam. Pēdējā laikā mēs Kannās daudz balvu neesam ieguvuši. Ik pa brīdim kolēģi dažādos konkursos un festivālos ārpus Latvijas iegūst balvas un novērtējumu, bet Kannās neko neesam dabūjuši sen. Citas mazas valstis, piemēram, Rumānija, regulāri saņem balvas. Es domāju, ka klienti, zīmolu īpašnieki baidās no radošiem drosmīgiem risinājumiem. Dominē ļoti pragmatiski, izkalkulēti risinājumi, kuru rezultātā iznāk tāds vidējais nekas. Tomēr ir mums arī ļoti labi risinājumi, kurus gan es negribētu vārdā saukt, lai nav tā, ka kādu izceļ, bet citus nē. Ir mums pietiekami daudz labu lietu, bet vajadzētu tiekties uz profesionālu izcilību, kurai nav provinciāla lokāla pieskaņa. Tādas reklāmas tiek novērtētas un atzītas. Reklāma iet turp, kur iet cilvēki. Ir tirgi, kuros preses mediji ir ļoti spēcīgi joprojām. Pie mums labas pozīcijas ir žurnāliem, bet to vairs nevar teikt par laikrakstu pozīcijām. Piemēram, aģentūras „Zenith” pētījums liecina, ka Igaunijā preses reklāmas tirgus tagad ir 23% un pēc prognozēm 2020. gadā tas būs ap 20%. Savukārt Latvijā attiecīgie skaitļi ir 11% un 9%. Lietuvā – 16% tagad un 11% 2020. gadā. Es uzskatu, ka mediju grupu īpašnieku maiņas, kas notika pirms zināma laika, atstāja negatīvu ietekmi uz Latvijas laikrakstu un žurnālu reklāmas tirgu. Kopā ar digitālo mediju attīstību, jo Latvijā tajā laikā jau bija spēcīgi attīstīti interneta portāli, auditorija vienkārši aizplūda uz turieni. Attiecīgi aizplūda arī nauda. Tur, kur ir auditorija, būs arī reklāma un reklāmdevēji. Ja laikrakstus un žurnālus lasītu tikpat, cik kādreiz, tad arī reklāma un reklāmas nauda tur būtu joprojām. Runājot par konkurenci, atzīšu – jo lielāka konkurence, jo labāk. Tādēļ svarīgi ir, lai konkurence būtu, bet svarīgi ir arī tas, lai esošais regulējums visus noliek vienādās pozīcijās, ko šodien mēs īsti nevaram apgalvot. Konkurence arī palīdz augt, jo tas ir pierādījies – kad konkurence ir mazāka, tirgus stagnē, pakalpojumi ir dārgāki un ir virkne citu problēmu.