Ienākt

Autors: Kristaps Klauss (Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors) Avots: LBGP

Ir pamats ambīcijām augt

Lielais sausums licis dubultuzmanīgi uzvesties pašā mežā. Bet nav tā, ka ugunsgrēki īstermiņā, vidējā termiņā un ilgtermiņā būtu traģiski vai kardināli mainījuši resursu pieejamību. Vēl joprojām noteikti bebru nodarīto postījumu dēļ nopludinātie un nopuvušie meži būs daudz lielākā skaitā nekā nodegušie. Meža ugunsgrēkos cietušo koksni ir iespējams izmantot ražošanā, jautājums, cik ļoti koks dedzis un kādā veidā degšana notikusi. Taču viena lieta, ko noteikti nevar – ja ir dedzis koks, ko pēc tam kaut kādā veidā šķeldo, tad starp celulozes šķeldas frakciju nedrīkst nokļūt degušās ogles diezgan saprotamā veidā, jo papīrrūpniecībā tas ir ļoti slikti. Tā iemesla dēļ savulaik zviedri pēc saviem lielajiem ugunsgrēkiem centās zāģbaļķus pārdot pēc iespējas tālāk no viņu celulozes rūpnīcām ar mazāku varbūtību, ka ogles varētu nokļūt starp celulozes šķeldas frakciju. Taču, piemēram, milzīgais ugunsgrēks Stiklu purvu dabas liegumā – tur lielākā daļa no ugunsgrēka bija dabas aizsardzības teritorijās. Lielākā daļa no purva, kas dega, arī bija dabas teritorijās, no kurām neiegūst ne komerciālo kūdru, ne komerciālo koku. Tas bija ļoti labs pierādījums tam, ka principā ugunsgrēku ļāva nodzēst ne tikai nesavtīgais cilvēku ieguldītais darbs, bet lielā mērā glāba tas, ka apkārt bija komerciālie meži ar meža ceļiem, kas deva iespēju ugunsgrēka skartajai vietai piebraukt klāt. Glāba arī tas, ka "Latvijas valsts mežiem" ir iespēja lielā mērā sadarboties ar mežizstrādes uzņēmumiem – pa perimetru tika zāģēts un vākts ārā mežs, veidotas ugunsaizsardzības zonas, lai liesma nevarētu pārmesties tālāk. Tas pierāda, ka komerciālā sektora darbība arīdzan ļauj saglabāt mežus. Ja runājam par resursu pieejamību, tad ugunsgrēkos komerciālie meži tika skarti samērā maz. Pārsvarā tās bija dabas aizsardzības teritorijas, kurās "zaļajiem" nebūs jātaisa kontrolētā dedzināšana, lai veiktu pētījumus. Tagad ir nekontrolēti nodegušas teritorijas, kurās varēs vērot dabas attīstības posmus. Komentējot šā gada rezultātus, jāskatās eksporta rādītāji. Ja nemaldos, tie ir labāki nekā pērn attiecīgajā periodā. Rezultāts ir labs. Par to liecina Latvijas Kokrūpnieku federācijas biedru darbības rādītāji, taču jaunākie oficiālās statistikas dati par visu nozari vēl nav pieejami. Šis gads ir labs ne tikai kokrūpniekiem, bet arī citos meža nozares sektoros, tostarp meža īpašniekiem, kuri piedzīvo netipiski augstas cenas pilnīgi visiem baļķu sortimentiem. Tikmēr, piemēram, taras ražotājiem un mietu ražotājiem ir grūtības ar izejmateriālu pieejamību. Ļoti augstās papīrmalkas cenas dēļ meža īpašnieki nenošķiro sortimentu, bet visu pārdod papīrmalkā un tādā veidā samazina resursu pieejamību sīkbaļķu pārstrādātājiem, tostarp taras ražotājiem. Līdz ar to taras ražotājiem, no vienas puses, situācija gala tirgos ir laba, no otras puses, iegūt izejmateriālu ir ļoti grūti. Līdzīgi ir arī mietu ražotājiem – tirgi labi, bet izejmateriāls ir iegūstams grūti, jo par to ir jāmaksā neadekvāti augsta cena. No gala produktu tirgus skatu punkta, apaļkoku cenas joprojām ir neadekvāti augstas, lai gan apaļkoku cenām nav pamats būt tik augstām, kādas tās ir patlaban – tām ir pamats samazināties. Līdzīgi ir ar neadekvāti augstajām papīrmalkas cenām, kas sasniegušas maksimumu. Augstajām cenām ir divi iemesli. Papīrmalkas cenu kāpumu Baltijā veicinājis tas, ka Skandināvijas celulozes rūpniecība, lai tās vietējie piegādātāji būtu spiesti nepalielināt sava sortimenta esošās cenas, visu savu papildus vajadzīgo materiālu iegādājas ārvalstu tirgos. Tamdēļ par vērtīgākajiem kokmateriāliem ir jāmaksā vēl vairāk nekā par papīrmalku nolūkā motivēt mežu īpašniekus šķirot sortimentu, nevis visu produkciju pārdot papīrmalkā. Papīrmalkas cenu kāpums izraisījis cenu kāpumu visam "baļķim". Otrs iemesls augstajām apaļkoku cenām ir lietainie apstākļi pagājušajā gadā, kad pērn novembrī un decembrī, kā arī šogad janvārī bija absolūtākais resursu deficīts un 80% ražotāju izjuta resursu trūkumu un bija spiesti tā vai citādāk samazināt ražošanas apmērus. Protams, ka liela bada laikā cenas uzkāpj augšā un tās nolaist lejā ir ļoti grūti. Pieradināt piegādātāju pie augstām cenām ir ļoti viegli, bet nolaist tās lejā ir ļoti grūti. Ja viens piegādātājs arī nolaiž cenu zemāku, tad citi to nedara. Runājot par gala produktu tirgiem, ņemot vērā, ka vismaz 50% no koksnes produktiem tiek realizēti būvniecības tirgos un ir aktīvās būvniecības sezonas beigas, cerēt uz būvmateriālu cenu kāpumu nav pamata. Jautājums, par cik tās samazināsies. Tas ir tikai loģiski, ja kaut kādā veidā šī tendence atspoguļotos arī izejmateriālu tirgū. Taču – vai tas tā notiks, to mēs redzēsim. Izaicinājumi nozarei saglabājas klasiskie – lēnām turpinām attīstīties, augt. Ambīcijas un pamats augt mums ir. Patlaban svarīgi aizvien vairāk un intensīvāk veikt ieguldījumus attīstībā. Šajā kontekstā ir svarīga arī valsts politika, lai neliktu ražotājiem tērēt naudu tur, kur to nevajag darīt. Naudas ir tik, cik ir, un tajā brīdī, kad ražotājs finanšu līdzekļus pārtērē mākslīgi paaugstinātajā obligātā iepirkuma komponentes (OIK) elektrības sadaļā, tad... Pieminu to tāpēc, ka 10% no visa elektrības patēriņa valstī veido tieši kokrūpniecība. Ik gadu kokrūpniecībā pārspīlēta OIK dēļ mēs bijām pazaudējuši apmēram 20 miljonus eiro, kurus varējām ieguldīt iekārtās. Arī tad, ja gribi celt jaunu ražotni vai attīstīt esošo, tad kabeļa izbūve lielā mērā jāveic no saviem investīciju resursiem. Tas prasa milzīgas naudas, bet tās nav produktīvās investīcijas no ražošanas viedokļa – tās nerada produktus un darba vietas, bet nepieciešamas, lai darbinātu rūpnīcu. Tā ir lieta, kas Latvijas valstī jāsakārto, lai ražotāji nebūtu spiesti tērēt naudu tur, kur to nevajadzētu, bet – lai ražotāji būtu motivēti tērēt naudu jaunu iekārtu un tehnoloģiju iegādē, lai varētu radīt jaunus produktus.