Ienākt

Galvenie rādītāji, secinājumi, metodika Industriju īpatsvars pēc apgrozījuma
Demogrāfija Labklājība
Industriju apgrozījuma izmaiņas 2016. gadam pret 2015. gadu Industrijas pēc 2016. gada peļņas
Industrija skaitļos, pa virsnozarēm Industrija skaitļos, pa apgrozījuma līmeņiem
Gazeles – straujāk augošie uzņēmumi Ārvalstu investoru padome Latvijā
Spriedze darba tirgū sola pārmaiņas Latvijas jaunuzņēmumu vide uzņem ātrumu
Sen gaidītās nodokļu reformas solījumi Latvijas vērtīgāko uzņēmumu TOP 101

Spriedze darba tirgū sola pārmaiņas

Inguna Ukenābele

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kuri nodarbina ekonomistu prātus 2017.gada otrajā pusē, ir: vai Latvijā jau atkal sākas ekonomikas pārkaršana?

Iemesls šai diskusijai ir strauji augošais atalgojums, kuram īsti netiek līdzi uzņēmumu produktivitāte. Tik tikko esam spējuši tikt galā ar 2008.-2009.gada krīzes sekām, tādēļ runas par jaunām nepatikšanām, tiek uztvertas ļoti saasināti. Ekonomikas eksperti pašlaik ir sadalījušies divās nometnēs. Vieni norāda, ka norises darba tirgū ir pirmais trauksmes zvans potenciālai krīzei. Citi, ka ekonomikas rādītāji kopumā par problēmām neliecina, tādēļ runas par ekonomikas pārkaršanu ir acīmredzams pārspīlējums. Tomēr pilnīgi visi ir pārliecināti par vienu: iepriekšējā krīze mums ļoti skaidri parādīja, kas notiek, ja problēmas tiek nevis laicīgi risinātas, bet noglabātas tālākajā atvilktnē, tādēļ risinājumi situācijai, kuru rada straujais atalgojuma kāpums, ir jāmeklē un tas jādara laikus. Turklāt ir pat pilnīgi vienalga, vai saasinājums darba tirgū var radīt potenciālu krīzi visas ekonomikas mērogā vai tā ir problēma, ar kuru cīnās tikai noteiktas nozares un uzņēmumi.

Normāla temperatūra vai pārkaršana?

Fakts, ka 2017.gada otrajā ceturksnī vidējā alga pret to pašu periodu pērn pieauga par 8,7%, kas ir lielākais kāpums kopš 2008.gada, liek pamatoti satraukties. To, ka algas aug tik strauji, ka tam līdzi nevar tikt uzņēmumu produktivitāte, mēs jau pieredzējām pirms 2008.gada krīzes. Tādēļ arī nav nekāds brīnums, ka daudzi sāk sist trauksmes zvanus. „Lai gan tautsaimniecības rādītāji ir pretrunīgi, aizvien pamanāmākas kļūst briesmu pazīmes – sevišķi, darba tirgū: vakanču arvien vairāk, darbinieku trūkst, algu fonda lielums pret tautsaimniecību jau pirmskrīzes līmenī, un algu izaugsme jau būtiski pārsniedz darba ražīgumu,” uzsver Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, vienlaikus piebilstot, ka problēma, salīdzinot ar iepriekšējo krīzi, nav tik acīmredzama, jo Latvijas ekonomikas izaugsme gluži vienkārši ir daudz mērenāka nekā pirms desmit gadiem. Arī cēlonis problēmām šoreiz ir pilnīgi cits. Pēdējo krīzi ievadīja iepriekš nepieredzēts kreditēšanas bums, kurš izraisīja burbuli nekustamo īpašumu tirgū un strauji audzēja patēriņu un inflāciju. Auga algas, kuras nekādi nesasaucās ar uzņēmumu reāli saražoto. Savukārt valdība tā vietā, lai domātu par inflācijas ierobežošanu un patēriņa bremzēšanu, nodarbojās ar „gāzi grīdā” stila budžeta politiku. Pašlaik materializējas jau sen zināmi draudi. Proti, nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija un Latvijas darbaspēka emigrācija beidzot ir satikusies ar Latvijas ekonomikas pakāpenisko atkopšanos un uzņēmumu vēlmi audzēt darbības apjomus. Rezultātā uzņēmumi nespēj atrast pietiekami daudz sev nepieciešamo darbinieku un cīņa par tiem liek iesaistīties algu „vairāksolīšanā”. Taču tieši tas arī liek citiem ekonomistiem norādīt, ka ekonomika pašlaik nevis pārkarst, bet gan piedzīvo visai likumsakarīgas izmaiņas. „Kreditēšana tikai tagad atgriežas plusos, eksporta bilance ir gandrīz sabalansēta, ārējais parāds mazinās un inflāciju zem 3% nevarētu uzskatīt par pārmērīgu. Tādēļ par pārkaršanu šobrīd, manuprāt, runāt ir pāragri un vairums makroekonomiskas indikatoru drīzāk norāda uz pietiekami sabalansētu izaugsmi,” komentē bankas „Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš, piebilstot, ka galvenais jautājums ir par to, kā esošajā situācijā uzņēmumiem celt savu produktivitāti. „DNB Bankas” ekonomists Pēteris Strautiņš turklāt norāda, ka pašlaik sasniegto algu līmeni pat vēl nevar saukt par konkurētspēju apdraudošu. Viņš arī atgādina, ka Latvijā dominē nevis kapitālietilpīgi, bet gan uz cilvēkresursiem balstīti uzņēmumi. Tādēļ būtu tikai normāli, ja algu un iekšzemes kopprodukta (IKP) savstarpējās attiecības koeficents Latvijā pārsniegtu vidējo rādītāju Eiropas Savienībā.

Loģiskais algu kāpums

Lai gan algu kāpums un cīņa par labiem darbiniekiem daudziem uzņēmumiem rada pamatīgas galvassāpes, diezin vai šo situāciju var dēvēt par pārsteidzošu. Sakne ir jāmeklē divās problēmās, par kuru eksistenci ir zināms jau ļoti sen, - demogrāfiskajā situācijā un emigrācijā. Ja 1990.gadā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija 2,67 miljoni, tad šogad tas tiek lēsts vien ap 1,95 miljoniem. Tas nozīmē, ka pēdējo gandrīz 30 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits ir sarucis par vairāk nekā ceturto daļu. No vienas puses pēdējo reizi dabīgais iedzīvotāju skaita pieaugums Latvijā bija vērojams vien 1991.gadā. Kopš tā laika Latvijā jaundzimušo skaits katru gadu ir bijis mazāks par mirušo skaitu. No otras puses, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mūsu valsts iedzīvotājiem pavēra arī brīvo Eiropas darba tirgu, kurš spēja piedāvāt daudz augstāku atalgojumu nekā nesen no padomju sistēmas izkūņojusies dzimtene. Ja vēl pirms pieciem gadiem šie faktori darba tirgū bija jūtami salīdzinoši maz, jo daudzi uzņēmumi vēl dziedēja krīzes sistās brūces, tad nu jau darbaspēka problēma skar arvien vairāk uzņēmumu un nozaru. Latvijas IKP stabili aug un izaugsme ir redzama teju visās nozarēs, bet straujākais pieaugums ir būvniecībā un vairākos rūpniecības sektoros. Līdz ar to loģisks ir arī atalgojuma kāpums, ko uzrāda IKP dati – šā gada otrajā ceturksnī būvniecībā par 10%, pakalpojumu nozarēs par 9% un apstrādes rūpniecībā par 8%. „Sagaidāms, ka šogad vidējais algu pieaugums būs ap 8%. Lielu atelpu uzņēmumiem darba tirgus nesniegs, arī vismaz nākamie divi gadi būs ļoti sarežģīti. Šis Latvijas ekonomikā būs ļoti dinamisks, interesants laiks, vienlaikus arī nedaudz haotisks, jo notiks straujas strukturālas pārmaiņas un notikumi darba tirgū būs visspēcīgākais šīs pārmaiņas virzošais faktors,” secina P.Strautiņš.

Trūkst visur

Pašlaik ir redzamas vien dažas nozares un dažas amatu grupas, kurās nav spiediena uz algu celšanu, bet lielākoties darbinieku trūkst un atalgojums aug. „Bez jebkādiem pārsteigumiem, joprojām tā ir IT nozare. Savukārt kā jauna joma, kurā atalgojums strauji pieaug, parādās datu aizsardzība. Tāpat ir jāizceļ kvalificēti darbinieki dažādās nozarēs - santehniķi, mehāniķi, ražošanas darbinieki. Atalgojums aug arī mazkvalificētam darbaspēkam - jāmin tādas profesijas kā krāvēji, pārdevēji, apkopējas, dažādi fizisko darbu veicēji. Šo profesiju pārstāvju šajā brīdī ļoti trūkst, un viņiem atalgojums ir pieaudzis būtiski. Vienlaikus te ir jāņem vērā, ka ir amati, kuriem latiņa, no kuras tiek mērīta izaugsme, bija ļoti zema. Piemēram, mazumtirdzniecībā. Tādēļ pieaugums ir ļoti straujš, bet, lai viņu atalgojums tiktu līdz vidējam, paies vēl kāds laiks,” atzīst personālvadības konsultāciju un pētījumu uzņēmuma „Fontes” valdes locekle Anta Praņēviča. Viņa arī min, ka noteicošais faktors algas pieaugumam vairs nav darbinieka prasmes un pieredze. „Kad mēs 2012.gadā sākām kāpt ārā no krīzes, visstraujāk algas sāka augt vadības līmenī. Gadu vēlāk tie jau bija vidējā līmeņa vadītāji, pēc tam - vecākie eksperti jeb darbinieki ar lielāko pieredzi. Pēdējos divus gadus atalgojums visstraujāk aug speciālistiem un šogad - īpaši mazkvalificētiem darbiniekiem un jaunākajiem speciālistiem. Tādēļ mēs varam teikt, ka līdz šim atalgojuma pieaugums pamatā bija saistīts ar zināšanām un pieredzi, bet šogad iezīmējas tas, ka uzņēmumiem vienkārši vajag darbiniekus,” uzsver „Fontes” pārstāve. Nodarbinātības valsts aģentūras dati liecina, ka kopš šā gada jūnija brīvo darbavietu jeb uzņēmumu pieteikto vakanču skaits Latvijā pirmo reizi kopš 2008.gada beigām pārsniedz 10 000 atzīmi. Līderos šajā ziņā ir jau iepriekš pieminētā apstrādes rūpniecība, tirdzniecība un būvniecība.

Ne tikai Latvijas problēma

Latvija gan šajā ziņā nav vientuļa, jo straujš atalgojuma kāpums ir vērojams gan Latvijas kaimiņvalstīs, gan daudzās citās tā saucamā postpadomju bloka zemēs, kurās iepriekš darba algas bija zemākas nekā vidēji Eiropā. Igaunijā 2017.gada otrajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga bija 1242 eiro, kas ir par 6,8% vairāk nekā pērn šajā laikā un par 7,7% vairāk nekā 2017.gada 1.ceturksnī. Par 8,7% pret 2016.gada otro ceturksni, tāpat kā Latvijā, vidējais atalgojums auga arī Lietuvā, sasniedzot 838,7 eiro mēnesī. Salīdzinot ar 2017.gada pirmo ceturksni, tas ir par 2,3% vairāk. „Darba tirgus turpina uzsilt un tas turpināsies arī nākamajos gados.. Mājsaimniecībām tas ir labi, jo tās var tērēt vairāk. Savukārt uzņēmumiem ir jāsaprot, ka darba algu kāpums, kurš nav segts ar ražīgumu, ietekmē to spēju pelnīt, spēju investēt un spēju pārdzīvot krīzes, kuras būs nākotnē. Līdz ar to algu kāpums ir laba lieta, bet pārāk straujš algu kāpums jau ir risks, un 9% kāpums ir ļoti straujš.. Diemžēl šis spiediens saglabāsies un to mēs redzam gan Igaunijas, gan Lietuvas piemērā, kur biznesa cikls ir vairāk nobriedis," "Swedbank" makroekonomikas apskata prezentācijā sacīja bankas galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Vienlaikus Baltijas valstu dati liecina, ka nedaudz atšķiras labāk atalgotās nozares. Ja Latvijā un Lietuvā vislielākās algas saņem finanšu un apdrošināšanas sektorā strādājošie - attiecīgi 1989 eiro un 1543 eiro vidējo bruto mēnešalgu otrajā ceturksnī, tad Igaunijā vislielākās algas ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju sektorā strādājošajiem - 2135 bruto vidējā mēnešalga. Latvijā šajā jomā strādājošie otrajā ceturksnī saņēma 1446 eiro vidējo mēnešalgu, bet Lietuvā - 1456 eiro vidējo mēnešalgu. Savukārt Igaunijā finanšu sektors atalgojuma jomā ir otrajā vietā, jo tur strādājošie otrajā ceturksnī vidēji saņēma 2052 eiro bruto mēnešalgu. Starp labāk pelnošajiem visās Baltijas valstīs ir arī tie, kuri strādā enerģētikas, valsts pārvaldes un aizsardzības, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu, kā arī ieguves rūpniecības sektoros. "Par darbaspēka pieejamību uzņēmēji sūdzas ne tikai Lietuvā un Igaunijā, bet arī Polijā, Čehijā, Ungārijā un citās Austrumeiropas valstīs, kur līdzīgi kā Latvijā šogad sākas ES fondu jaunā cikla apguve. Rezultātā straujš darba samaksas pieaugums vērojams visā reģionā un, piemēram, Ungārijā tas jau sasniedzis 15%," situāciju raksturo M.Āboliņš no bankas „Citadele”.

Viegla risinājuma nebūs

Risinājumu problēmām, kuras rada situācija darba tirgū, gan nav viegli atrast. Lai gan Latvijā gada 2.ceturksnī bezdarbs reģistrēts 8,9% līmenī, pēc vairāku ekspertu domām tas jau ir zem dabiskā bezdarba līmeņa, proti, mazāks par frikcionālo bezdarbu, ko veido īslaicīgi nenodarbināti iedzīvotāji, un strukturālo bezdarbu, ko rada neatbilstība starp darba devēju un darba ņēmēju piedāvājumu darba tirgū. Attiecīgi pat, ja bezdarbu izdotos samazināt vēl vairāk, tas nebūs vērā ņemams risinājums. Vieglas dienas nesola arī demogrāfiskā situācija. Pašlaik ienākšanai darba tirgū tuvojas „demogrāfiskās bedres” paaudze. Vecumā no 15 līdz 19 gadiem ir vien 86 tūkstoši cilvēku, vecumā no 10 līdz 14 gadiem – 95 tūkstoši. Lai gan sekojošajās vecuma grupās situācija ir nedaudz labāka, vienalga jārēķinās, ka darba tirgū nākotnē ienāks mazāk cilvēku, nekā to atstās. Tas savukārt draud ar to, ka vecākajai paaudzei darba tirgū nāksies uzkavēties ilgāk. Kamēr Latvijā būtiski neuzlabosies dzīves līmenis, nav arī domājams, ka mēs būsim ļoti pievilcīgs mērķis migrācijai un arī reemigrācijai. Var turpināties arī Latvijas iedzīvotāju aizbraukšana. „Emigrācija vairs nebūt nenozīmē lēmumu braukt uz Angliju lasīt zemenes, kā daudzi joprojām maldīgi uzskata. Tas nozīmē arī lēmumu mācīties, lēmumu strādāt prestižāku darbu. Turklāt jaunākās paaudzes acīs ideālais darba devējs ir starptautisks uzņēmums, kurā visu laiku var mācīties, attīstīties un vismaz komandējumos regulāri braukt uz ārzemēm. Vēl labāk ir, ja ir rotācijas iespējas un vienu gadu var pastrādāt un padzīvot vienā vietā, pēc tam citā utt.,” situāciju iezīmē „Fontes” vadītāja A.Praņēviča.

Uzņēmumiem būs jāmainās

Līdz ar to visticamākais risinājums situācijai, ko pašlaik rada problēmas darba tirgū, būs izmaiņas Latvijas uzņēmumu struktūrā. Daudziem būs jādomā par savu procesu automatizāciju, lai aizstātu trūkstošās darba rokas. Bet tiem uzņēmumiem, kuru pastāvēšanas pamatā līdz šim bijis lēts darbaspēks, visdrīzāk var nākties slēgt durvis. A.Praņēviča norāda, ka jau šodien ļoti daudzi uzņēmumi domā par sava darbu automatizāciju un pašapkalpošanās kases veikalos ir tikai redzamākā šī procesa daļa. „Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,” saka „Fontes” pārstāve. Vienlaikus algu kāpums ļoti skaidri iezīmēs robežu starp efektīviem un mazefektīviem uzņēmumiem, kā arī liks daudz nopietnāk domāt par citu ražošanas resursu lietderīgāku izmantošanu. „Algu līmenim ir jāaug strauji, ja vien vēlamies panākt pozitīvu ārējās migrācijas bilanci. Ražotājiem ir jādod skaidrs signāls par to, ar kādu algu līmeni jārēķinās nākotnē. Ja kāds plāno būvēt ražotnes, paļaujoties uz to, ka kaut kur Latvijā nākotnē varēs piesaistīt lielu skaitu kvalificētu darbinieku par algām, kas rakstāmas ar trīsciparu skaitli, rezultāts var būt liela vilšanās,” brīdina P.Strautiņš. Vienlaikus viņš norāda – algu pieaugums būs nopietns grūdiens arī ražīguma kāpumam. Tādēļ šim mākonim var būt arī zelta maliņa.

Uz augšu