Karš iegriezis pārmaiņu karuseli enerģētikā
Krievijas sāktais karš Ukrainā ir radījis izmaiņas daudzās jomās, bet ekonomikā visfundamentālākās pārmaiņas ir saistītas ar enerģētiku.
Krievija iepriekš bija galvenais spēlētājs Eiropas enerģētikas sektorā, un gan ar cenu, gan politiskās ietekmes svirām ietekmēja daudzus procesus. Pat uz Eiropas Savienības (ES) slaveno zaļo kursu tādēļ daudzi skatījās kā uz diezgan utopisku plānu, kurš visdrīzāk tiks realizēts tikai daļēji, jo kāda gan jēga no lielām investīcijām vēja un saules enerģijas parkos, ja ir pieejama salīdzinoši lētā Krievijas gāze. Tagad viss ir mainījies. Turklāt, ja vēl vasarā diskusijas grozījās ap jautājumu, ka kara laikā maksāt Krievijai par gāzi ir slikti no morāles viedokļa, tad jau rudenī kļuva skaidrs, ka visu ir atrisinājusi pati Krievija. Proti, gāzes piegāžu “noraušana” Vācijai un septembra beigās notikušie mistiskie sprādzieni “Nord Stream” gāzes vados Baltijas jūrā, pat pašiem lielākajiem gāzes faniem parādīja, ka stāsts par Krievijas gāzi ir praktiski beidzies.
Tagad Eiropu gaida daži smagi gadi un apkures sezonas, jo ļoti ātrā tempā ir jāpārveido sava energoapgādes saimniecība. Visiem ir skaidrs, ka pārveidot gan apgādes infrastruktūru, gan izbūvēt jaunas ģenerējošās jaudas ir gan naudas, gan laika ietilpīgs pasākums. Tādēļ ne tikai šajā, bet pilnīgi noteikti arī nākamajā apkures sezonā ir jārēķinās ar to, ka cenas par elektrību, gāzi un arī degvielu lēkās un būs visai neprognozējamas. Sliktākajā gadījumā var būt arī brīži, kad, piemēram, gāzes vienkārši trūkst un uz laiku ir jāapstādina ražotnes, jāizslēdz gaismas un jāatvadās no kondicionēšanas sistēmām.
Tomēr visā šajā stāstā ir arī pozitīvā iezīme. Proti, ja iepriekš bija zināma neskaidrība, uz ko tad ES un arī Latvija enerģētikā iet un diskusijas par zaļā kursa dažādu pasākumu vajadzību bija teju nebeidzamas, tad tagad virziens ir viennozīmīgi skaidrs un jautājumi ir tikai par detaļām.
Arī cenu dinamika jau sāk viest zināmas cerības. “Te ir divi faktori - viens ir kara ilgums Ukrainā, otrs ir tas, kas notiek starptautiskajos enerģijas tirgos. Šobrīd, neskatoties uz to, ka Krievija faktiski ir apturējusi visas lielās gāzes piegādes Eiropai, Nīderlandes TTF biržā gāzes cenas krīt. Šķiet, ka tirgi ir sapratuši, ka Eiropa faktiski var iztikt bez Krievijas, un šantāžas elements ir pazudis. Tirgus atradīs jaunu cenu līmeni. Jautājums, protams, ir, kāds šis līmenis būs, un, iespējams, tas būs augsts vēl vairākus gadus, kamēr situācija atrisināsies un būs pietiekama konkurence, kas spiedīs cenas uz leju,” nākotni īsi pirms 13.Saeimas laikā tapušās valdības darba beigām iezīmēja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.
Atkarība, no kuras jāatbrīvojas
Rietumu pasaules ekonomiskā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā ir bijusi negaidīti vienota un ātra. Tradicionāli visai lēnīgie Rietumi, kas iepriekš uz Krievijas agresijas izpausmēm reaģēja ar ilgām runām un tikai tad ar darbiem, kuri turklāt diezgan neslēpti tika vērtēti no pašu izdevīguma prizmas, acīmredzami, pārsteidza gan paši sevi, gan Krievijas varu. Krievijas centrālās bankas rezervju iesaldēšana, finanšu sankcijas, virknes preču un izejvielu importa un eksporta aizliegumi, sankciju piemērošana ietekmīgām Krievijas personām un uzņēmumiem, kā arī ļoti daudzu Rietumu kompāniju brīvprātīga aiziešana no Krievijas tirgus, dzīvi Krievijā bez šaubām ir sarežģījusi un turpmāk sarežģīs arvien vairāk. Tomēr tieši fosilie energoresursi bija tie, pie kuriem sankciju vilciens iebuksēja.
ASV Enerģētikas informācijas administrācijas apkopotie dati liecina, ka 2021.gadā Krievija bija pasaulē lielākā dabasgāzes eksportētājvalsts, otra lielākā naftas eksportētāja aiz Saūda Arābijas un trešā lielākā akmeņogļu eksportētāja aiz Indonēzijas un Austrālijas.
Tie paši dati arī skaidri parāda iemeslus, kādēļ Rietumi, un it īpaši ES, bija tik lēnīgi sankciju attiecināšanā uz energoresursiem. Eiropa bija gan Krievijas naftas, gan gāzes galvenais importētājs. Tikai akmeņogļu importā Eiropa ir aiz Āzijas. Turklāt teju visu fosilo energoresursu lielākais saņēmējs Eiropā bija ietekmīgā Vācija.
Starptautiskā enerģētikas aģentūra (IEA) ir izveidojusi pat savdabīgu novērtējumu dažādu valstu atkarībai no Krievijas fosilajiem energoresursiem un par Eiropu tie rāda visai raibu ainu. Tādās valstīs kā Austrija, Īrija, Portugāle, Spānija, Zviedrija un ārpus ES esošā Lielbritānija atkarība no Krievijas fosilajiem energoresursiem 2020.gadā nepārsniedza 10%. Taču ir arī pilnīgi pretēja situācija, jo daudzās ES valstīs šīs atkarība svārstās no vienas ceturtdaļas līdz pusei no pieejamajiem fosilajiem energoresursiem. IEA dati par 2020.gadu liecina, ka Eiropas lielākajā ekonomikā Vācijā kopējā atkarība no Krievijas fosilajiem energoresursiem ir bijusi 28,3%, tostarp no dabasgāzes 45,7%.
Kopumā ES 2021.gadā jeb pirms kara sākuma importēja no Krievijas 155 miljardus kubikmetru gāzes, tostarp sašķidrināto gāzi. Tas atbilst gandrīz 40% no ES ikgadējā gāzes patēriņa.
Marta otrajā nedēļā ASV paziņoja, ka atsakās no Krievijas naftas importa, bet Lielbritānija paziņoja, ka atteiksies no tās līdz gada beigām. Abām šīm valstīm tas gan nebija tik grūts lēmums, jo Krievijas naftas daļa to patēriņā ir aizstājama. Marta beigās ASV prezidents Džo Baidens Briselē arī paziņoja, ka ASV censtīsies Eiropai 2022.gadā piegādāt papildu 15 miljardus kubikmetru sašķidrinātās dabasgāzes. Savukārt līdz 2030.gadam ir mērķis panākt papildu ASV sašķidrinātās dabasgāzes piegādes aptuveni 50 miljardu kubikmetru gadā apmērā.
Tikmēr ES Ukrainas kara sākuma periodā izlīdzējās, sastādot pati sev mājas darbu sarakstu par to, kas jāpaveic, lai mazinātu atkarību no Krievijas energoresursiem. Eiropas Komisijas plāns, kam dots nosaukums "RePowerEU", paredz, ka ir jādiversificē gāzes piegādes no ar Krieviju nesaistītiem avotiem, jāpalielina biometāna un ūdeņraža ražošana un imports, Eiropas gāzes krātuves katru gadu līdz oktobrim ir jāpiepilda vismaz par 90%, bet no otras puses ir jāmazina fosilo energoresursu izmantošana – gan sadzīvē, gan rūpniecībā. Pēc Eiropas Komisijas domām šī plāna īstenošana ļautu ES iegūt neatkarību no Krievijas fosilajiem energoresursiem pirms 2030.gada.
Tomēr visu pašlaik strauji ir atrisinājusi pati Krievija. "Gazprom" jūlija beigās samazināja gāzes piegādi uz Eiropu pa "Nord Stream" gāzes vadu līdz piektdaļai cauruļvada jaudas, kā ieganstu minot, ka jāremontē kompresoru stacijas turbīna. Gāzes piegādes tā arī pilnā apjomā neatjaunojās, minot dažādus tehniskus iemeslus, bet septembra beigās “Nord Stream” abi gāzes vadi Baltijas jūras gultnē piedzīvoja sprādzienus, kuru iemesls joprojām ir neskaidrs, tomēr visiem ir skaidrs, ka tie ir tīši bojājumi.
5.decembrī stājās spēkā pēc ekspertu domām viena no būtiskākajām ES sankcijām - embargo Krievijas naftai, kas tiek transportēta pa jūras ceļiem. Tāpat Rietumvalstis ir noteikušas cenas griestus Krievijas naftai 60 ASV dolāru apmērā par barelu. Pa jūras ceļiem tiek piegādātas divas trešdaļas no Krievijas naftas eksporta uz ES. 2023.gada februārī stāsies spēkā ES aizliegums importēt arī Krievijas naftas produktus, piemēram, benzīnu, dīzeļdegvielu un reaktīvo dzinēju degvielu. Uz laiku gan ir ieviests izņēmums jēlnaftas importēšanai pa naftas vadiem. Pašā gada nogalē ES dalībvalstu par enerģētiku atbildīgie ministri arī panāca vienošanos par dabasgāzes vairumtirdzniecības cenas griestiem. Cenu griesti tiks ieviesti no 15.februāra un tie stāsies spēkā, ja trīs dienas pēc kārtas vairumtirdzniecības cena Nīderlandes "Title Transfer Facility" (TTF) biržā pārsniegs 180 eiro par megavatstundu (MWh). Nosacījumi arī prasa, lai cena par gāzi Eiropā nākamajam mēnesim būtu par vismaz 35 eiro lielāka nekā tā, ko maksā par sašķidrināto dabasgāzi (LNG) pasaules tirgos. Pēc ekspertu domām tas ļaus izvairīties no spekulatīvu cenu “pīķu” veidošanās tirgos.
Latvijas ceļš starp vēju un LNG
Latvijas situācija energoapgādes jomā ir divejāda. No vienas puses Latvijai mantojumā ir palikušas Daugavas hidroelektrostacijas (HES), kurās enerģija tiek ražota uz vietas no atjaunīgā resursa, kā arī Inčukalna gāzes krātuve, kas ir interesanta arī citiem reģiona spēlētājiem. No otrs puses Latvija nevar sevi pati nodrošināt ar energoresursiem. Elektrības ražošana Daugavas HES ir sezonāla - lielākā elektroenerģijas izstrāde ir pavasara palu laikā, bet sausuma periodos tā var kļūt minimāla. Tādēļ trūkstošais elektroenerģijas apjoms ir jāražo “Latvenergo” termoelektrocentrālēs (TEC) no importētas gāzes vai jāiepērk “Nord Pool” biržā. Savukārt gāzes tirgus Latvijā atvērts tika tikai 2017.gadā un no faktiskā “Gazprom” monopola gāzes piegādēs mēs līdz šim īpaši tālu nebijām tikuši.
Paralēli taupīšanai ES pašlaik ir drudžaini sākusi gatavoties tam, lai būvētu jaunas enerģijas ģenerēšanas jaudas un no Krievijas neatkarīgas energoapgādes infrastruktūru. Latvija pašlaik ir pieņēmusi divus konkrētus lēmumus – ir izveidots divu valsts uzņēmumu “Latvenergo” un “Latvijas valsts meži” kopuzņēmums “Latvijas vēja parki”, kā arī ir piešķirts nacionālo interešu objekta statuss Skultes sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa projektam.
"Latvijas vēja parku" uzdevums būs meža zemju teritorijās izbūvēt līdz šim apjomīgākos vēja parkus Latvijas teritorijā, kuri spēs saražot 2,4 – 2,8 teravatstundas elektroenerģijas gadā, kas ir ap 30% no pērn Latvijā patērētās elektroenerģijas. "Latvijas vēja parku" valdes priekšsēdētāja Ilvija Boreiko intervijā aģentūrai LETA saka, ka optimistiski cer uz to, ka pirmās turbīnas sāks griezties 2026.gadā.
Plānots, ka investīcijas "Latvijas vēja parkos" sasniegs vienu miljardu eiro. Ieguldījumus veiks abi akcionāri - "Latvenergo" un "Latvijas valsts meži" - atbilstoši sev piederošo kapitāldaļu sadalījumam. Lielākās investīcijas plānotas pakāpeniski 4-5 gadu laika periodā. Daļu no investīcijām "Latvenergo" finansēs no saviem līdzekļiem, bet daļu aizņemsies no finanšu institūcijām un emitēs zaļās obligācijas kapitāla tirgos.
Uz priekšu sācis virzīties arī jūras vēja parka “Elwind” projekts. Latvija ir gatva sākt darbu pie "Elwind" ietekmes uz vidi novērtējuma Kurzemes piekrastes teritorijā starp Pāvilostu un Užavu. Pašlaik iecerēts, ka 2026.gadā tiks organizēta izsole par tiesībām būvēt vēja parku, bet būvniecība provizoriski varētu sākties 2028.gadā. Ja projekta ieviešana noritēs pēc šobrīd apstiprinātā plāna, vēja parku varētu nodot ekspluatācijā 2030.gadā. "Elwind" varētu nodrošināt elektroenerģijas jaudu 700 līdz 1000 megavatu apmērā. Potenciāliem vēja parkie mir iezīmētas vēl vairākas zonas Latvijas teritoriālajos ūdeņos.
Saules enerģijas ziņā Latvija savukārt vairāk orientējas uz tā saucamo mikroģenerācijas līmeni, kad ar saules paneļiem papildus elektrību sev var saražot mājsaimniecības un uzņēmumi.
Vienlaikus ir skaidrs, ka atjaunojamajiem energoresursiem Latvijas patēriņa nodrošināšanai vien nepietiks. Turklāt, izņemot HES un jau uzbūvētos saules paneļus, labumu visi šie projekti sāks dot ne ātrāk kā pēc aptuveni trīs - sešiem gadiem. Tādēļ nekur nepazūd jautājums par gāzi, ar kuru tiek darbināti “Latvenergo” TEC, kā arī daudzi uzņēmumi izmanto ražošanā un mājsaimniecības apkurē.
Pašlaik Baltijā darbojas Klaipēdas LNG terminālis, cerības ir uz Igaunijas un Somijas kopīgā termināļa drīzu darbību, kas gan no Paldiskiem Igaunijā ir pārcēlies uz Inko Somijā. Vienlaikus ir skaidrs, ka ar to Baltijas valstīm un Somijai nepietiek. Turklāt sācis darboties ir arī gāzes vadu savienojums starp Lietuvu un Poliju un ir redzams, ka daļa gāzes no Klaipēdas termināļa aizceļo arī Polijas virzienā.
Latvija tikai rudenī izšķīrās par savu risinājumu - Saeima noteica nacionālo interešu objekta statusu Skultes LNG terminālim, tā cauruļvada savienojumam ar dabasgāzes pārvades sistēmu un ar to saistītajām būvēm.
Projekta īstenotāja "Skulte LNG Terminal" viens no akcionāriem un projekta īstenotājiem Pēteris Ragaušs intervijā LETA stāsta, ka parasti šāda tipa projekta īstenošana prasa 24 mēnešus, bet ar nacionālā interešu objekta statusu to varētu paveikt arī ātrāk. Izmaksas varētu sasniegt 120 miljonus eiro.
Vienlaikus viņš uzsver, ka Eiropas ceļš pašlaik nebūt nav viegls. “Eiropa tagad konkurē ar Japānu, Koreju, Ķīnu par sašķidrināto dabasgāzi, tāpēc cena pieaug. Īstermiņā tā ir grūta situācija. Ilgtermiņā es teiktu, ka ir pietiekami daudz gāzes rezervju ārpus Krievijas, lai apmierinātu ilgtermiņa pieprasījumu, un ir arī alternatīvi enerģijas avoti, ko daudzas valstis jau izmanto vai apsvērs, proti, Vācija atkal dedzina ogles, Japāna restartē savus kodolreaktorus utt. Tāpēc es domāju, ka ir risinājumi ilgtermiņā, bet īstermiņā tas ir grūti,” uzsvēra Ragaušs.
Vai būs arī kodolenerģija?
Energoapgādes krīze Eiropā arī Baltijā ir atdzīvinājusi runas par kodolenerģijas izmantošanu. Tieši Lietuvas Ignalīnas atomelektrostacijas slēgšana savulaik radīja elektrības ražošanas deficītu Baltijas valstīs, un pašlaik šis reģions ir spiests paļauties uz energoresursu importu. Tomēr bēdīgās pieredzes dēļ ar padomju laika reaktoriem šis enerģijas veids līdz šim Baltijā nav ticis īpaši apspriests. Tagad situācija mainās.
Tostarp "Latvenergo" vadītājs Mārtiņš Čakste stāsta, ka līdz šim uzņēmums ar jaunām tehnoloģijām ir eksperimentējis maz, bet tas mainīsies. "Šobrīd esam nosprauduši ļoti agresīvus mērķus nākotnei, kas pēc 2030.gada jau sniedzās arī dažādās ūdeņraža tehnoloģijās vai modulārajās atomelektrostacijās," pauda "Latvenergo" valdes priekšsēdētājs.
Tomēr ne visi ir tik sajūsmināti par jaunajām iespējām. "Ja mēs runājam globālā mērogā, tad es nedomāju, ka mēs spēsim sasniegt nospraustos vides mērķus bez atomenerģijas izmantošanas. Tas nav iespējams, jo enerģijas patēriņš aug gadu no gada, un mums vēl ir tāls ceļš ejams, lai samazinātu CO2 emisijas. Taču, ja mēs runājam tieši par Baltijas valstīm, tad jāsaprot, ka mēs esam diezgan mazi tirgi. Baltijas valstīs kopā dienas enerģijas patēriņš ir līdzvērtīgs vienai trešdaļai patēriņa Somijā. Mums vienkārši nav tik liela enerģijas patēriņa, lai šeit būtu iemesls būvēt atomreaktoru. Jā, ja kādu dienu tirgū parādīsies maza apjoma reaktori, to varēs apsvērt, bet pašlaik šādas tehnoloģijas nav pieejamas. Tiesa, pie šādām tehnoloģijām tiek strādāts. Vēl gan ir jautājums, kādas būs šādu reaktoru izmaksas, kad tie nonāks tirgū. Tad arī par to varēsim domāt," saka Igaunijas “Eesti Energia” vadītājs Hando Suters.
Vienlaikus tā saucamās enerģijas ražošanas bāzes jaudas reģionā būs nepieciešamas jebkurā gadījumā.
“Galvenā problēma ir, ka visā reģionā - no Somijas līdz Lietuvai - mēs nespējam saražot pietiekami daudz elektrības un esam visi atkarīgi arī no importa. Mēs esam šobrīd ļoti jutīgi pat pret tādām sīkām izmaiņām kā tas, ja viens vai divi ražotāji nespēj strādāt, kā ierasts, vai ir pārāk zems ūdens līmenis Skandināvijā un Daugavā. Tikko kaut kas tāds notiek, cenas iet uz augšu. Tāpēc vidējā termiņā ir jāiegulda vairāk naudas jaunās ražošanas jaudās, šoreiz arī attīstot tieši vēja enerģiju. Vienlaikus mēs zinām, ka vējš te pūš, te nepūš, tādēļ mums Latvijā ļoti vajadzīgas ir bāzes jaudas. Faktiski ir tikai divas izvēles. Viena ir būvēt vēl vienu termoelektrostaciju, kura darbosies ar gāzi. Taču gāze jebkurā gadījumā būs importēta, pat ja ne no Krievijas. Otra ir, visdrīzāk, reģionālā līmenī skatīties uz kodolenerģiju. Pašlaik attīstās arī tā saucamās mazās kodolspēkstacijas. Tā būs diskusija, kurai ir ekonomiskais aspekts, bet ne mazāk svarīgs būs sabiedriskais aspekts,” atzīst Krišjānis Kariņš.