Farmācijas sektors ir tik komplicēts tādēļ, ka tur savienojas uzņēmējdarbība no vienas puses un sociālā funkcija - nodrošināt pacientus ar zālēm, no otras. Farmācija ir ļoti būtiska veselības aprūpes sastāvdaļa. Līdz ar to pilnīgi visās valstīs ļoti aktuāls ir jautājums par zāļu cenu lielumu un to veidošanās mehānismu. Eiropas Komisijas direktīva nosaka, ka valsts regulē to zāļu cenas, kuras tā apmaksā. Savukārt attiecībā uz nekompensējamiem medikamentiem lielākā mērā darbojas tirgus mehānismi. Lai gan arī tur valstij ir tiesības noteikt maksimālos piecenojumus visā sagādes sistēmā un izplatīšanas ķēdē, sākot no vairumtirdzniecības līdz aptiekām. Tātad valstij ir tiesības iejaukties nekompensējamo zāļu cenu veidošanā tieši caur piecenojumiem. Vienlaikus ir ļoti svarīgi, lai tiktu veicināta konkurence gan starp vairumtirgotājiem, gan aptiekām, jo tieši tas ir nozīmīgākais tirgus spēks, kas var mazināt cenas. Šis aspekts Latvijas apstākļos būtu ļoti stingri jāvērtē jebkuru ierobežojumu ieviešanā. Tieši lieltirgotavu konkurence var veicināt jaunu ražotāju ienākšanu tirgū. Pašlaik ražotājiem lielāka interese Latvijas mazajā tirgū ir piedāvāt tās zāles, kuras apmaksā valsts. Savukārt nekompensējamo medikamentu segmentā ražotāju interese ir krietni mazāka, ko mēs redzam jau vairākus gadus. Latvijā situācija ar vertikālo integrāciju farmācijā ir diezgan sena. Par to ir bijuši arī vairāki Konkurences padomes ziņojumi. Protams, ja ir radies šāds monopols, ir pamats zāļu cenu pieaugumam, ko mēs arī novērojam. Dominējošam tirgus dalībniekam ir iespējas diktēt savus noteikumus gan ražotājiem, gan aptiekām, kas nesekmē zāļu cenu mazināšanos un apgrūtina jaunu ražotāju ienākšanu tirgū. Šajā situācijā Veselības ministrija ir lēmusi samazināt atļautos lieltirgotavu un aptieku piecenojumus. Ja mēs raugāmies uz vidējiem piecenojumiem Eiropā, tad līdz šim mūsu lieltirgotavām atļautie piecenojumi ir bijuši augstāki nekā vidēji Eiropas Savienībā. Latvijā gadiem piecenojumu politikā ir pastāvējusi vēl viena dīvainība - dārgākajiem medikamentiem piecenojums bija nevis fiksēta summa, kā tas ir vairumā valstu, bet gan procenti. Līdz ar to absolūtos skaitļos dārgāko medikamentu grupā lieltirgotavu piecenojums bija ļoti ievērojams. Tādējādi piecenojumu regulēšana ir tas mehānisms, ar kuru valsts var ierobežot zāļu cenu nekontrolētu pieaugumu. Savukārt ar samazināto piecenojumu aptiekām ir radīta visai sarežģīta situācija, jo jaunais piecenojums ir par mazu, lai aptiekas spētu normāli darboties. Ar samazināto piecenojumu būs ļoti grūti nodrošināt to, ka aptiekas var darboties kā uzņēmumi. Tādēļ valsts kā kompensējošu mehānismu ir noteikusi samaksu par recepti. Ieviestā samaksa par recepti ir piemērs, kad valsts rada jaunu birokrātisku sistēmu, kur ierēdņi mikromenedžēs katru recepti katrā aptiekā, jo tai ir noteikts valsts un pacientu līdzmaksājums. Tātad ir radīta jauna birokrātiska sistēma, kurā tiek menedžēti eiro centi. No kopējās sistēmas efektivitātes viedokļa pareizāk būtu bijis aptiekām atstāt līdzšinējo piecenojumu, ar kuru to uzņēmējdarbība ir iespējama. Vienlaikus lieltirgotavu piecenojumu mazināšana ir absolūti pareiza. Tāpat būtu nepieciešama ražotāju piedāvāto atlaižu caurskatāma politika, lai no šīm atlaidēm iegūtu ne tikai lieltirgotavas, bet arī pacienti.